IEVADS
LIVONIJAS IZVEIDOŠANĀS
13.gadsimtā Vācijas tirgotājiem un feodāļiem ar katoļu baznīcas aktīvu līdzdalību izdevās pakļaut Latvijas un Igaunijas teritoriju, kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji - lībieši, igauņi, kurši, zemgaļi un sēļi. Iebrucēju mērķis, iebrūkot Baltijas zemēs, bija sagrābt tirdzniecības ceļus Eiropas austrumos, iegūt Baltijas un Krievijas zemes feodālo muižu ierīkošanai, tā iedzīvojoties bagātībās uz svešu tautu rēķina. Romas katoļu baznīca sūtīja uz Baltiju misionārus, dibināja bīskapijas, organizēja vācu krustnešus krusta kariem pret lībiešiem. Rīgas bīskaps Alberts panāca pastāvīga militāra spēka organizēšanu. 1202.gadā tika dibināts tā saucamais Zobenbrāļu ordenis, kas formāli kalpoja cīņā pret neticīgajiem Baltijā, bet īstenībā tā locekļi bija dažādās feodālās Vācijas zemēs salasīti ļaudis, kas meklēja dēkas un kara laupījumus.
Vācu feodālie iebrucēji sāka iznīcināt vietējo iedzīvotāju agrīnos valstiskos veidojumus. 1207.-1208.gadā vāciešiem izdevās ieņemt Kokneses pili un apkārtējo novadu. 1209.gadā krustneši izlaupīja lkielāko Austrumlatvijas centru - Jersikas pili. 1224.gadā tika salauzta igauņu pretestība, un 1227.gadā vācieši ieņēma arī Sāmsalu. 1236.gadā, lietuviešiem un zemgaļiem kopīgi uzbrūkot, gandrīz pilnīgi tika iznīcināts Zobenbrāļu ordenis, un tā atliekas 1237.gadā iekļāva Vācu ordenī. Vācu ordeņa Baltijas nozarojumu sāka saukt par Livonijas ordeni. Kuršu feodāļi atzina par izdevīgāku noslēgt ar vāciešiem miera līgumu, lai daļēji saglabātu savas agrākās tiesības. Bet līdz ar pēdējo zemgaļu piļu - Dobeles, Rektes un Sidrabenes - ieņemšanu 1290.gadā vācu iebrucēji bija pabeiguši visas Latvijas teritorijas iekarošanu, un visa latviešu zeme atradās vācu varā.
Vācu iekarotās zemes Baltijā (apmēram Latvijas un Igaunijas teritorijas) ieguva nosaukumu Livonija (Livonia, Livland dažādās ortogrāfijas variācijās). Livonijas nosaukums acīmredzot ir latinizēts un ģermanizēts Līvu (Lībiešu, Lībju) zemes nosaukums, jo svešzemju tirgotāji - it sevišķi no Skandināvijas - savos darījumos vispirms satika gar Baltijas piekrasti dzīvojošos lībiešus, pēc kuriem tad deva nosaukumu viņu zemei un ko vēlākos laikos attiecināja uz visu Latvijas un Igaunijas teritoriju.
Iekarotās zemes vācieši sadalīja šādi: 2/3 tika atvēlētas Rīgas bīskapijai ( no 1251.gada - arhibīskapija), 1/3 - Livonijas ordenim. Iekarošanas periodā tika dibinātas vēl Tartu bīskapija un Sāmsalas- Ljanemā bīskapija - arī tās saņēma 2/3 iekaroto zemju. Tallinas bīskapijai pagaidu lietošanā piešķīra atsevišķas muižas. Kurzemes bīskapija dabūja tikai 1/3 iekaroto zemju, 2/3 - Livonijas ordenis. Ordenis vēlāk sagrāba savās rokās visu Zemgali un 14.gadsimtā ieguva vēl Dānijas zemes Igaunijā. …
