Latvijas valsts un tiesību vēsture

XIII gadu simtenī vācu tirgotājiem un feodāļiem ar katoļu baznīcas līdzdalību izdevās pakļaut Igaunijas un Latvijas teritoriju, kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji – lībieši, igauņi, kurši, zemgaļi, latgaļi un sēļi. Vācu okupanti iebrūka Baltijas zemēs. Šīs kustības mērķis bija sagrābt tirdzniecības ceļus Eiropas austrumos, iegūt Baltijas un Krievijas zemes feodālo muižu ierīkošanai, tādējādi iedzīvojoties bagātībās uz svešu tautu rēķina.
Baltu zemju iekarošana tomēr prasīja gandrīz 100 gadus. Pat XIV gs. Zemgaļi no Lietuvas iebruka ordeņa valstī, lai mēģinātu atgūt zaudēto tēvzemi. Liela loma krusta karu organizēšanā bija Romas pāvestam. Varenākais no viduslaiku pāvestiem Inocents III 1199.gadā pēc Alberta (Brēmenes arhibīskapam pakļautais Ikšķiles bīskaps ) lūguma pasludināja 2.krusta karu pret pagānu tautām.
Livonija jeb Svētā Marijas zeme nekad nav bijusi vienota valsts. Tās nosaukums atvasināts no lībiešu vārda – līvu zeme. Jau krusta karu laikā pakļautās zemes savā starpā dalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. 1237.gadā Zobenbrāļu ordeņa zemes pārņēma Livonijas ordenis.
Livonija bija konfederācija – četru bīskapiju un Ordeņa valsts savienības forma., kuras dalībnieki lielā apjomā saglabāja savu suverenitāti.…