Industriālisma attīstība 20.gs ir radījusi daudzas ļoti nopietnas problēmas apkārtējai videi. Globālā sasilšana, gaisa piesārņojums, kodolkatastrofas ir tikai dažas problēmas, kas ļoti nopietni liek domāt par cilvēces pastāvēšanu. Cilvēku prasības ir pieaugušas, tomēr bieži tas nav saskaņā ar dabas un tās resursu izmantošanu. Tomēr ir arī cilvēki, kuri cīnās ne vien ar sekām, bet arī ar cēloņiem, no kā izriet ekoloģiskās problēmas- tie ir environmentalisti.
Tādas ekoloģiskās katastrofas kā Černobiļa, nemitīgās naftas noplūdes, likušas padomāt par dabas aizsardzību arī Latvijas mērogā. Latvijas zaļo kustība bija tā, kura nopietni aizsāka diskusijas par ekoloģijas problēmām Latvijā un to dara vēl šodien. Lai arī šīs aktivitātes nereti ir kā “saucēja balss tuksnesī”, tomēr tas ir nopietns pieteikums tam, ka Latvijā ir cilvēki, kuri nevēlas, lai šī valsts tiktu padarīta par toksisko atkritumu novietni, par tādu valsti, kuras pilsoņiem būtu jādzīvo bailēs par savu un savu bērnu drošību ekoloģiskās krīzes sakarā.
Mūsu kaimiņvalstis Krievija, Baltkrievija un Lietuva jau no seniem laikiem bijušas ļoti bīstamas sakarā ar savām atomenerģijas ražotājvienībām. Pēc Černobiļas katastrofas visas Latvijas zaļo aktivitātes tika pievērstas Ignalinas AES Lietuvā. Tomēr lietuvieši spēra vēl vienu soli, kas lika satraukties zaļajiem- tas bija Būtiņģes naftas termināla celtniecība.
Latvijas zaļie
Latvijā dabas aizsargu tradīcijas nav visai attīstītas, tomēr tieši zaļie ir ierakstījuši ne vienu vien nopietnu pieteikumu Latvijas vēsturē.
Zaļās partijas aktivitāšu sākums ir 1970.gadi, kad ļoti nopietni izvērsās diskusijas par Ķeguma spēkstacijas restaurēšanu. Tika paredzēts celt vēl vienu aizsprostu, kurš jūtami atvieglotu līdzšinējā darbu. Pret to nopietni iebilda zaļie, kuri uzskatīja, ka tas būs vēl viens nopietns kaitējums apkārtējai videi. Lai arī otrs aizsprosts tā arī netika uzbūvēts, tomēr to diezin vai varētu nosaukt par zaļo uzvaru.…