Latvijas zivju resursi un to apsaimniekošanas perspektīvas

1. Dabas resursi un to ilgtspējīga attīstība

Dabas resursi ir vienīgie cilvēkam pieejamie resursi, kuri neprasa to ražošanu vai veidošanu, tos daba cilvēkam “piedāvā” neprasot par to naudu. Vienīgi cilvēkam tie ir jāiegūst un jāpārstrādā, vai jāizmanto. Un cilvēkam ir jāapzinās šo resursu daudzums un vērtība, lai arī lietderīgi izmantotu un pēc iespējas ilgāk dodot iespēju resursiem atjaunoties. Dažu resursu grupas vai veidi ir bez iespējām atjaunoties un šos resursus īpaši uzmanīgi un taupīgi vajadzētu izmantot. Visas pasaules iedzīvotājiem vajadzētu censties veidot savu dzīvi tā, lai arī viņu nākamās paaudzes varētu izmantot tos pašus dabas resursus, ko izmanto viņi. Dabas resursu ilgtspēja ir viena no nozīmīgākajām vides politikas veidotājfaktoriem. Ilgtspēja nozīmē, ka nevienam nav tiesību dabas resursus izmantot uz nākamo paaudžu rēķina. Vienīgā pieņemamā politika ir tā, kas nodrošina nākamajām paaudzēm iespēju gūt tādus pašus labumus no dabas resursiem, kā tas ir tagadējai paaudzei.
1.1. Ilgtspējas nozīmīgums

Ilgtspējas nozīmīgums var būt dažādi saprotams un realizējams, bet galvenās mūsdienu tendences ir divu veidu :
1. Stingrā ilgtspēja – daba jāatstāj mierā. Ietekmi uz vidi jāsamazina līdz ilgtspējas minimumam;
2. Piekāpīgā ilgtspēja – dabas resursi ražošanas un patēriņu procesā zināmā mērā ir izsīkuši, tomēr pastāv iespējas nodrošināties pret nākamo paaudžu dzīves apstākļu pasliktināšanos – jāveido cilvēka radītu kapitālu.
Protams pasaulē otrais variants ir pieņemamāks priekš esošās paaudzes un arī pašreiz visvairāk izmantotais. Šāda dabas resursu nomas maksas reinvestēšana nodrošina līdzvērtīgu patēriņu visām paaudzēm un līdz ar to arī ilgtspējīgu attīstību. Tomēr katras paaudzes patēriņš būtu jāierobežo atbilstoši maksimāli pieļaujamai ilgtspējīgai produktivitātei, ko kā metodi lieto zivsaimniecībā un mežsaimniecībā.
Var aprēķināt resursu sadalījumu starp divām paaudzēm. Aprēķinos apvienojas trīs komponentes, kas jau zināmas no ekonomiskajiem apsvērumiem.
Pirmā komponente ir neziņas plīvurs kā vienkāršākā ekonomiskā pieeja taisnīgai sadalei. Lēmums, kas ir pieņemts aiz neziņas plīvura, ir uzskatāms par ētiski pamatotu.

…