Lauksaimniecības zemju apmežošana, manuprāt, šobrīd ir aktuāla Latvijā, jo daudzas agrāk lauksaimniecībā izmantojamās platības aizaug, tā dēļ, ka ekstensīvā lauksaimniecība ir ļoti maz atbalstīta un ja nav lielu zemes platību, ar lauksaimniecību nodarboties, praktiski nav iespējams, jo tas nav rentabli. Lauksaimniecībai paredzētajās zemēs ienāk krūmāji- kārkli, arī koki- apses un alkšņi kā arī bērzi, kas labas kvalitātes zemēs nav ieteicams, jo, piemēram, Zemgales līdzenumos atrodamā zeme ir auglīga, tāpēc to izdevīgāk izmantot lauksaimniecībā, jo tā sniedz ātrāku peļņu.
Pasaulē palielinās vides piesārņojumu līmenis, notiek globālā sasilšana un atmosfērā nonāk arvien vairāk CO2. Meža kopējo platību palielināšana uz lauksaimniecības zemju rēķina ir lieliska veids kā ar šādām vides problēmām cīnīties.
Turklāt meža resursus labi var izmantot kā enerģijas ieguvi- kurināmo, to izmanto papīra ražošanā un dažādu izstrādājumu izgatavošanā. Mums Latvijā meži ir liela bagātība, tas ir virziens mūsu ekonomikas attīstībai, ja vien apgūsim dotās iespējas un ne tikai eksportēsim koksni, bet jau apstrādātu un gatavu produkciju, kas mums būtu daudz izdevīgāk.
Ir izdevīgi apmežot arī zemes, kuru izmantošana lauksaimniecībā nav rentabla - zemes, kuru kvalitātes novērtējums ir mazāks par 30 ballēm, zemes paugurainā reljefā, stipri akmeņaina zeme, nelieli zemes gabali ar apgrūtinātu pieejamību, pārmitras māla augsnes, vāji iekultivētas, irdenas smilts augsne, jo šādai zemei nav plaša pielietojuma, mežs sniegs ieguvi gan apkārtējai videi, gan arī īpašniekam, tiesa šis process nav ātrs, tas nesniedz tūlītēju materiālo labumu.
Lauksaimniecības mežu apmežošanai ir arī savas negatīvās puses, kā piemēram, ar mežsaimniecību saistītās lietas notiek salīdzinoši lēnāk kā lauksaimniecībā – lauksaimniecības nozarē no platības peļņu var gūt katru gadu, bet meža nozarē tikai reizi dažās desmitgadēs.
