Pilsētas no pārējām teritorijām vēsturiski bieži atdalīja ar pilsētu mūriem, kas kalpoja gan kā administratīvā robeža, gan arī nodalīja teritorijas pēc nodarbinātības funkcijām, respektīvi, lauki pilsētas nodrošināja ar pārtiku, savukārt pilsētās notika tirdzniecība un citas aktivitātes. Mūsdienās šī barjera ir dzisusi un robežas starp laukiem un pilsētām ir kļuvušas vāji redzamas, jo funkcionālās un vizuālās atšķirības ir krasi samazinājušās, taču tās var novērot, piemēram, lauku teritorijās ir daudz mazāk iedzīvotāju, retāka apbūve, kā arī ir mazāk intensīva ceļu satiksme. Lauku apvidi aizņem lielāko Latvijas teritorijas daļu, taču tās pēc 2019. gada datiem apdzīvoja vien 32% valsts iedzīvotāju jeb 605 tūkstoši, 48% no tiem ir koncentrēti ciematos.