Latvijas lauku ainavās mēs varam ikdienā pamanīt daudzas kolhozu pamestās celtnes – pamestas bēdīga paskata fermu ēkas, kādas kaltes kuras nopietni cietuša privatizācijas mutulī un izjutušas skarbo laika zobu. No estētikas viedokļa apšaubāmā paskata pamestās vai aizmirstās kolhozu darbnīcas. Taču ir kāds industriālais mantojums, kas patiešām izdaiļo un piešķir lauku ainavai īpašu romantisku noskaņu, tādu burvību. Tas ir vienīgais Baltijā saglabājušais darbojošās šaursliežu dzelzceļlīnija Alūksne – Gulbene un vecais sirmais bānītis. Tas nav tikai tūristu izklaides objekts. Bānītis ir vietējo laucinieku neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Vienai daļai tas ir vienīgais transportlīdzeklis ar ko var nokļūt uz tuvāko lielāko apdzīvoto pilsētu.
Tāpēc savā referātā gribētu nedaudz vairāk izklāstīt par šo unikālo industriālo mantojumu kas šogad vēl nosvinēja 100 gadu jubileju.
Pirmais dzelzceļš Latvijas teritorijā
Dzelzceļa transports Latvijas teritorijā līdz pat pirmajam pasaules karam aplūkojams kontekstā ar šī transporta attīstības tendencēm Krievijas impērijā, kuras rietumu province tolaik bija Latvija. Šeit dzelzceļš pirmoreiz ienāca 1850.gados, kad Latgalē uzsāka nozīmīgās Sankt-Pēterburgas - Varšavas līnijas būvdarbus. Drīz vien, 60.- 70.gados vilcieni sāka kursēt arī Rīgas – Daugavpils, Daugavpils - Vitebskas, Rīgas – Jelgavas, Rīgas – Tukuma, Rīgas – Pleskavas un citās šī Krievijas reģiona saimnieciskās dzīves attīstībai nozīmīgās dzelzceļa līnijās.
Šaursliežu dzelzceļi
Šaursliežu dzelzceļu “ēra” Latvijas teritorijā iesākās krietni vēlāk – 1897.gadā, kad pirmais bānītis iepukšķināja tālajā Ziemeļlatvijas pilsētiņā Valkā. Tā bija Valkas – Pērnavas līnija un to uzbūvēja Krievijas Pirmā Pievedceļu sabiedrība. Mazais dzelzceļš posmā no Valkas līdz Ipiķiem šķērsoja tagadējo mūsu valsts teritoriju, lai tālāk virzītos uz Meizakili un Pērnavu. Šī līnija bija būvēta Krievijas šaursliežu dzelzceļiem raksturīgajā 0,351 sažeņu jeb 750 mm platumā. Salīdzinājumam der atgādināt, ka platsliežu dzelzceļiem Krievijā sliežu ceļa platums ir 1524 mm, bet lielākajā daļā Rietumeiropas valstu 1435 mm. Gadsimtu mijā jaunais transporta veids bija iekarojis savas pozīcijas kā visefektīvākais sauszemes transporta līdzeklis.
Galvenais šķērslis turpmākajai dzelzceļu izplatībai izrādījās ļoti augstās būvniecības izmaksas. Tās izdevās ievērojami samazināt, būvējot vieglākas konstrukcijas un daudz lētākos šaursliežu dzelzceļus. Tos izmantoja vietējam transportam, galvenokārt, kokmateriālu un lauksaimniecības produkcijas pārvadāšanai līdz ostām vai platsliežu dzelzceļiem. Lokālo dzelzceļu būvniecībai Krievijas impērijā izveidojās vairākas privātas dzelzceļa kompānijas. Viena no tādām 1900.gadā Kurzemē uzbūvēja Liepājas – Aizputes 1000 mm šaursliežu dzelzceļu, kurš bija saskaņots ar 1898.gadā būvētā Liepājas elektriskā tramvaja sliežu ceļa platumu. Savukārt, Vidzemē līdz pirmā pasaules kara sākumam privātas sabiedrības uzbūvēja divas līnijas 750 mm platumā. Tās bija: Stukmaņi – Vecgulbene – Alūksne – Valka (1903.g.) un Smiltene - Ainaži (1912.g.).…
