Mantisko attiecību sakārtošana, laulātajiem sākot kopdzīvi, lielai sabiedrības daļai liekas nepieņemama. Pastāv uzskats, ka šādu laulību1 pamatā nav mīlestība, bet aprēķins. Jāatceras, ka stājoties laulībā, personas uzņemas jaunas tiesiskās attiecības. Kā viens no šo attiecību veidiem ir jāmin laulāto mantiskā attiecība. Likumdevējs Civillikumā paredz divu veidu laulāto mantisko attiecību regulējumu:
1)Laulāto likumiskās mantiskās attiecības;
2)Laulāto līgumiskās mantiskās attiecības.
Savu studiju darbu esmu nolēmis veltīt tieši laulāto līgumisko mantisko attiecību reglamentācijas mūsu valstī atspoguļošanai, atklājot iespējas, kuras sniedz katrs no Latvijas Republikas Civillikumā paredzētajiem regulējamu veidiem. Pastāv divi laulības līgumu veidi:
1)līgumi par laulāto mantas šķirtību;
2) līgumi par laulāto mantas kopību.
Atbilstoši Latvijas Republikas Civillikumam pirmajā gadījumā katrs laulātais ne vien patur sev pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Savukārt, ja pastāv laulības līgums par laulāto mantas kopību, tad laulātajiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo, ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā.
Laulību līgumu noslēgšana mūsdienās kļūst aizvien aktuālāka (līgumi par mantas kopību Latvijā nav tik populāri kā līgumi par mantas šķirtību). Vairs netiek apgalvots, ka laulības līguma noslēgšana visbiežāk aprobežotos ar mantas dalījuma sagatavošanu iespējamam šķiršanās gadījumam nākotnē, un tātad – ar iespējamu neuzticību no viena laulātā puses. Tam nevar piekrist, jo slēgt vai neslēgt laulību līgumu ir katra brīva izvēle un juridiska jēdziena „laulību līgums” pastāvēšana vien pavisam noteikti neapdraud laulību pastāvēšanu. …
