Laulību līgumu vēsturei ir sena pagātne, tās aizsākumi meklējami jau pie seniem ēģiptiešiem, kuri pirms laulībām noslēdza kontraktu, kuru varētu pielīdzināt mūsdienu laulību līgumiem. Šajos dokumentos tika atspoguļots laulāto fiziskais un finansiālais stāvoklis, to kopdzīves nosacījumi, ka arī tajos tika aprakstīta iespējamā laulības šķiršana. Dokumentā tika ierakstīts pūra lielums, noteikts, kur dzīvos jaunlaulātie, kopīpašuma dalīšanas kārtība laulības šķiršanas gadījumā, kā arī bija līdzīgas iezīmes uzturlīdzekļiem. (Kalniņš V. 1977.)
Senajiem romiešiem bija divu veidu likumiskās laulības:
Cum manu – patriarhālas ģimenes saimnieciskā loma izvirzīja vīru priekšgalā ne tikai ekonomiski, bet arī juridiski, ka patstāvīgu tiesību subjektu ar pilnu tiesībspēju un rīcībspēju. Vīrs bija sievas pārstāvis tiesā un visos juridiskajos darījumos. Bez tam, vīrs noteica arī dzīves vietu un sievai visur bija viņam jāseko. Gadījuma, kad sieva uzturējās pie citiem, svešā mājā, kas to aizturēja vai slēpa, vīram bija varas iestāžu palīdzība jeb tiesība pieprasīt sievas uzrādīšanu un tiesība viņu vest mājā.
Sine manu – šāda veida laulībā sieva palieka sava tēva varā un formāli bija agrākajā ģimenē, kas deva viņai iespēju nenokļūt vīra varā un praktiski saglabāt patstāvību. Tomēr, ja sieva pirms došanās laulībā atradās aizbildņa pārziņā, tad viņa savu patstāvību saglabāja arī pēc laulībām. Tomēr arī šāda veida laulībā pastāvēja vīra priekšrocības, proti, sievai bija jādzīvo turpat, kur vīrs, viņš varēja to piespiedu kārtā atprasīt no citiem utt. (Kalniņš V. 1977.)
Laulība senajiem ēģiptiešiem nozīmēja vīra un sievas savienību kopīgai dzīvei, visu dievišķo un cilvēcīgu lieto kopība. Šādā laulībā (cum manu) sieva bija vīra varā personīgā un mantiskā ziņā. Sieva kļuva par vīra ģimenes sastāvdaļu un savā ziņā kļuva sveša savai ģimenei. Sievai bija tāds pats stāvoklis kā meitai vīra ģimenē. Tādējādi visa sievas manta, kas viņai agrāk piederējusi pirms laulības, ko viņa ieguvusi laulības laikā, kļuva par vīra īpašumu un tika pievienota viņa mantai un arī šķiršanās gadījuma netika dalīta. (Kalniņš V. 1977.)
Tomēr otra veida laulībā (sine manu) abu laulāto manta palika šķirta. Viss, kas sievai piederēja pirms laulībām un ko viņa ieguva laulības laikā, piederēja viņai. Tas nozīmēja, ka vīram nebija tiesības pārvaldīt sievas mantu, ja viņam šāds pienākums nebija uzticēts. Tādējādi, var teikt, ka laulība pastāvēja divas neatkarīgas mantas:
Vīra manta;
Sievas manta.…
