1.Līguma laulības
Jau sen japāņi ir tiesīgi patstāvīgi, bez vecāku norādes, izvēlēties otro laulāto. Taču bieži viņi ir ļoti aizņemti cilvēki un nevar patstāvīgi noteikt izvēli, līdz ar to viņi ir spiesti slēgt „miai-kekkon” („o-miai”) jeb līguma laulību.1
Vēl nesen japānietes uzskatīja, ka viņu pienākums ir rūpēties par bērniem, bet vīrietim ir jārūpējas par ģimenes uzturēšanu, taču šobrīd situācija ir mainījusies. Lielāka daļa sieviešu nodarbojas ar biznesu, velta savu dzīvi karjerai. Par to liecina arī statistikas dati. Tā ap 40% sieviešu divdesmit deviņu gadu vecumā nav iestājušies laulībā. Pie tam šķiršanu gadījumi palielinājās četrkārt, ja salīdzināt ar pagājuša gadsimta 50. gadiem.
Tātad japāņiem ir divi veidi kā izveidot laulību:
1) meklēt sev piemēroto cilvēku patstāvīgi;
2) izvēlēties „miai-kekkon” jeb līguma laulību
2. Vēsturiskais aspekts
Senajā Japānā laulības pārsvarā tika slēgtas viena ciemata ietvaros. Tas tika darīts nolūkā sekmēt ciemata labklājību. Tāpēc cilvēki slēdza laulības ar sev labi pazīstamiem cilvēkiem – kaimiņiem. Laika gaitā laulībā ieguva savienības raksturu. To slēgdza dzimtas, kas karoja savā starpā, ar nolūku noslēgt mieru. Šai savienībai varēja būt arī politisks (militārs) nolūks. Par noteicošo bija klana vecāka lēmums. Savukārt viņš, pieņemot lēmumus, vadījās galvenokārt no tā, lai izveidotā savienība sekmētu ciemata labklājību, attīstību. Laulāto domas, jūtas, vēlmes netika ņemtas vērā.
Mūsdienas līgavas un līgavaiņa domas, jūtas, vēlmes tiek ņemtas vērā, bet joprojām augsti tiek vērtēts abu laulāto sabiedriskais stāvoklis.
…
