Ģimene ir senākā sociālā apvienība cilvēku sabiedrībā un saglabā savu nozīmi arī mūsdienās. Ģimenes jēdzienu nav iespējams juridiski precīzi definēt. Likumdevējs to arī nav darījis, jo laika gaitā ģimene kā cilvēku kopdzīves forma un sabiedrības izpratne par ģimeni piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Ģimenes pastāvēšana un attiecības ģimenē galvenokārt ir atkarīgas no ģimenes locekļu saderības, emocionāliem un citiem aspektiem, kam ar tiesībām nav nekāda sakara. Ģimenes tiesības nodrošina tikai nepieciešamo tiesisko ietvaru ar ģimenes izveidošanu, pastāvēšanu un izbeigšanu saistītajām norisēm, pārsvarā regulējot laulības noslēgšanu un izbeigšanu, bērnu tiesisko statusu, kā arī laulāto un bērnu mantiskās tiesības. Šis tiesiskais ietvars gan ir visai stingrs. Piemēram, laulību drīkst noslēgt tikai un vienīgi likumā paredzētajā formā, laulību atšķirībā no citām līgumattiecībām nevar nodibināt uz noteiktu laiku, tās škiršana var notikt tikai likumā noteiktas procedūras veidā, savas mantiskās attiecības laulātie drīkst regulēt tikai, iekļaujoties kādā no likumā reglamentētajām laulāto mantisko attiecību sistēmām.
Ģimenes tiesību normas ir ietvertas Civillikuma pirmajā daļā (CL 16.-381. pants.).
Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijas gimenes tiesības aptver ne tikai tiesiskās attiecības starp ģimenes locekļiem, bet gan daudz plašāku jautājumu loku. Ģimenes tiesības kā objektīvās tiesības regulē laulības noslēgšanu un izbeigšanos, laulāto personiskās un mantiskās tiesības, vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienakumus, definē radniecību un svainību u.t.t.…
