Ievads
Ģimene ir cilvēku sabiedrības pamats. Pamatu ģimenei veido laulības. Kā dīglim laulībām ir liela ietekme uz labuma došanu cilvēku sabiedrībai un arī uz tās samaitāšanu.Tādejādi ieinteresētās puses nav tikai laulātie, bet gan visa sabiedrība kopumā. Daudzkārt publiskās intereses ir nostādītas priviliģētākā pozīcijā kā privātās. No tā arī izriet tas, ka valsts uzliek lielākus ierobežojumus laulību slēgšanā nekā vispārējajās līgumtiesībās.Tāpēc laulību tiesībās bieži nākas saskarties ar piespiedu ierobežojumiem. Ne mazums valstu cenšas savus pilsoņus laulību lietās pakļaut iekšzemes tiesībām. Tas viegli var novest pie konflikta ar ārzemju tiesību sistēmām. Dažas valstis šajā aspektā iet vēl tālāk un atzīst tikai un vienīgi vienousēju šo lietu piekritību saviem likumiem un pilnībā ignorē citas valstis; šādā situācijā konflikta iespēja palielnās.
Sabiedrības intereses izraisošie faktori ir ne tikai laulību slēgšanas un šķirsanas formālā puse, bet arī no šo darbību izrietošā materiālā puse, kas likumā ir izsmeļoši regulēta. Tādejādi lielākā daļa eiropas valstu laulības šķiršanā pieprasa ievērojamu valsts orgānu līdzdalību. Taču pastāv valstis ārpus Eiropas, it īpaši tuvajos un tālajos Austrumos, kuras nepieprasa valsts orgānu iejaukšnos laulību šķiršanā. Šādā veidā šķirta laulība rietumu zemēs bieži netiek atzīta; arī tas var būt par iemeslu konfliktam.
Vēl joprojām eksistē valstis, kuru laulību tiesības balstās pamatā uz reliģiju. Laulības šajās zemēs tiek uzskatītas kā svētais sakraments un tādejādi ir noteiktas kā nešķiamas. Šīs valstis ne tikai aizliedz laulību šķiršanu iekšzemē un neatzīst ārvalstīs šķirtas laulības, bet tās aizliedz daudz vairāk arī atkal laulāšanos. Šāda tiesiskā kārtība ir pretrunā ar lielāko daļu Eiropas valstu, kurām laulību izbeigša nozīmē to šķiršanu. Šī ir vēl viena kolīziju iespēja.
Starptautiskās laulību tiesības ir viens no lauciņiem, kurā vislabāk izpaužas pretstats starp valsts piederības principu un dzīvesvietas principu.Valstis, kuras vadās pēc nacionalitātes neatzīst laulības šķiršanas, kuras ir šķirtas vadoties no dzīvesvietas principa (arī otrādāks spriedums ir spēkā). Šis aspekts ir vēlviens kolīziju piemērs.
Šīs pretrunas dažādu tisisko kārtību starpā var novest sitūācijā, kad laulības nav ne īsti tiesiskā spēkā nedz arī šķirtas, kas izraisa ne mazums sabiedriskas un tiesiskas problēmas. Tādejādi dažādu valstu atšķirīga pieeja šo jautājumu risināšanā noved pie tā, ka laulību dalībnieki tiek “mudināti” piemeklēt sev izdevīgākās ārzemju tiesību normas, lai apietu sākotnēji pielietojamās normas. Visas šīs problēmas likumdevējiem un tiesām rada virkni problēmas, kuras ir grūti risināmas.
Tālākajā darbā tiks apskatītas šveiciešu, vācu un angļu tiesības šajā jomā. Par izejas punktu tiks ņemtas šveiciešu tiesības. Tādejādi problēmu risinājums pirmām kārtām tiks veikts izejot no šveiciešu tiesībām. Šādas darba metodes pamatā ir tas, ka, piemēram, kāda problēma šveices tiesībās ir sarežģīta un tāpēc tiek pamatīgi izskatīta, bet tajā pašā laikā, piemēram, angļu tiesībās šī problēma ir vienkārša, kur pietiek ar īsu norādi. Šis darbs vienozīmīgi nav tīrs šo valstu tiesību salīdzinājums. Taču nav novēršams atšķirīgais skatījums uz šo trīs salīdzināmo valstu tiesisko kārtību, ja mums interesējošā problēma citā valstī risināma savādāk vai arī citas valsts tiesiskā kārtība konkrētā aspektā nav salīdzināma. Dažādo skatījumu uz lietām uzspiež konkrēti apskatāmais jautājums.
Sekojošājā darbā pirmām kārtām tiks izskatīta laulibu šķiršanas problēma, ārvalstīs šķirtu laulību atzīšana un visbeidzot jautājums par atkalapprecēšanos. Kā zināms laulības šķiršana izraisa vairākas izpausmes. Šajā darbā akcents tiks likts pamatā tikai uz šķiršanas pamatizpausmi, tas ir laulības izbeigšana un tam kā sekas laulībspējas atkalnodrošināšana. Blakus izpausmes tiks atstātas neapskatītas.
Pirmajā nodaļā runa būs par iekšzemē pasludināmām laulības šķiršanām. Šveices NAG šo problēmu nav pilnībā atrisinājis un tas atsāj vairākus jautājumus atklātus. Šveices fedrālā tiesa, kas būtībā varētu aizpildīt baltos plankumus NAG, līdz šai dienai nav bijusi iespēja izkatīt visus iespējamos gadījumus starptautiskajā laulību šķiršanā. Sekas tam ir tās, ka atsevišķās lietās ir jāvadās pēc analoģijas un vai arī pēc Šveices starptautiskās laulības šķiršanas tisību principiem un pēc vispārēja taisnīguma principa, lai būtu iespēja rast lietā apmierinošu spriedumu.
Attiecībā uz starptautiskām laulību šķiršanas lietām Šveice pamatā vadās no Pilsonības. Šīs princips nosaka pirmām kārtām pielietojamo likumu. Lai noteiktu starptautisko Šveies tiesas piederību svarīga bez pilsonības ir arī patstāvīgā dzīves vieta (vācu tiesībās pastāvīgā uzturēšanās vieta, angļu tiesībās Domicils ). Pie tam nozīme ir arī tam vai runa ir par prasītāja vai apsūdzētā dzīves vietu; laulāto nostājai arī ir izšķiroša loma. Šajā nodaļā tāpēc tiks izskatīti lalību šķiršanas gadījumi, kuros tiks izmantoti šie jēdzieni, lai konstatētu un pēc tam rastu iespējamo problēmas atrisinājumu.
Otrajā nodaļā tiks izskatīta problēma attiecībā uz ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanu. Izņemot vienu izņēmumu Šveices NAG šo problēmu neregulē. Vai šī klusēšna nozīmē, ka likumdevējs noteikumus par starptautiskajām laulības šķiršanām grib pārnest atbilstoši ārvalstīs izdarītajām laulību šķiršanām? No darbā izdarītā pētījuma izriet, ka tā ir. Šajā nodaļā izmantojot pirmās nodaļas shēmu tiks izskatīta starptautisku laulību šķiršanas atzīšana. Šīs nodaļas nobegumā tiks pievērsta uzmanība dubultpilsonībai un laulību šķiršanai privātā kārtā.
Trešās nodļas tēma ir atkalaprecēšanās. Šeit aprobežosimies ar jautājumu vai šķiršanās rada iespēju atkal apprecēties. Tālākajiem laulību noslēgšanas nosacījumiem šeit nepievērsīsimies.
Noslēgumā tiks veikts neliels ieskats Hāgas konvencijā par laulības šķiršanu atzīšanu un laulības šķiršanas no 1970 gad, lai redzētu kā iepriekšējajās nodaļās apskatītās problēmas ir atrisinātas Hāgas starptautisko privāttiesību konferencē.
Laulību škiršana
Šeit apskatīsim laulību šķiršanu ņemot vērā: dzīves vietu, pastāvīgās uzturēšanās vietu un tamlīdzīgus elementus, laulātajiem, kuri ietver ārvalstu elementu iekšzemes tiesas priekšā. Novērtēšanai tiesai jānoskaidro vai tā ir laulības šķiršanas lietā starptautiski piedrīga, lai pēc tam par pamatu ņemot piesaistes punktus noteiktu piemērojamo likumu. Šajā sadaļā netiks izskatīti jautājumi par lietām, kas ir iekšzemē piederīgas (bez ārvalsts elementa) un netiks arī izskatīta konrētās materiālās normas piemērošana.
Kamēr vācu un šveiciešu tiesībās abas problēmas, respektīvi, starptautiskā piekritība un piemērojamās tiesības ir neatkarīgi viens no otra regulēti, anglijas tiesībās pēdējais ir atkarīgs no pirmā. Šveices NAG satur nosacījumus gan par starptautisko piederību gan par piemērojamām tiesībām. Vācijā uz jautājumu par starptautisko piekritību atbildi sniedz ZPO, kamēr par piemērojamām tiesībām -vācu EGBGB. Anglijas tiesības turpretī galveno uzsvaru liek uz starptautiskās piederības regulēšanu un pielieto tādejādi lex fori.
Kas attiecas uz starptautisko piederību, NAG orientējas uz pušu lomu. Vērā tiek ņemts tikai prasītāja dzīves vieta vai nacionalitāte, apsūdzētais netiek ņemts vērā. Pilnīgs pretmets šveices kārtībai ir vācijas DZPO, kurā nav nozīmes pušu lomai, tiek ņemts vērā gan prasītājs gan apsūdzētais. Piesaiste tiek rasta izmantojot viena no dalībnieku pastāvīgo dzīves vietu vai arī nacionalitāti. Anglijas tiesībās par piesaisti, lai noteiktu starptautisko piederību tiek izmantotas pamatā prasītāja Domicils. Tā kā angļu tiesībās sievai nevar būt patstāvīgs domicils, tad praktiski vadās pēc vīra domicila. Šāda nevienlīdzīga izrādījās neciešma un anglijas likumdevējs vienu pēc otra ieviesa dažādus nosacījumus, kas sievietes stāvokli uzlaboja.
…
