“…Liecinieka liecība ir personas, kuru par liecinieku izsaukusi tiesa, likumā noteiktajā kārtībā dotās ziņas par faktiem, kas attiecas uz lietu. Liecinieka liecības kā pierādīšanas līdzeklis visai bieži tiek izmantots prasības tiesvedībā. Ja senāk liecinieki liecināja par puses labo slavu, liecinieka liecībām bija noteikts nepilna pierādījuma spēks, lieciniekiem varēja pieteikt noraidījumu, tad līdz mūsdienām šī pierādīšanas līdzekļa procesuālā reglamentācija ir ievērojami pilnveidota. Tomēr arī šobrīd atsevišķu valstu procesuālajos aktos liecinieka statusa un atbildības noteikšanā, liecības došanas kārtības reglamentācijā vērojamas atšķirības, kas liecina par neskaidrībām šī pierādīšanas līdzekļa izmantošanā. Teorētiski un praktiski aktuāli ir jautājumi par liecinieka liecību pieļaujamību, to pierādījuma spēka noteikšanu, kā arī liecību nozīmības un ticamības noteikšanu. Ne velti 19.gadsimta procesuālajos aktos tika iekļauti tādi jēdzieni kā tikai ticamu liecinieku pieļaujamība, noraidījuma pieteikšana šaubīgiem lieciniekiem…”1.
Tātad, var secināt, ka faktiski liecinieks ir persona, kuru likumā noteiktajā kārtībā ir izsaukusi tiesa, un kurai ir jādod ziņas par faktiem, kas attiecas uz lietu. Ir jāsecina arī tas, ka liecinieka liecības tiek izmantotas prasības tiesvedībā kā viens no pierādīšanas līdzekļiem.
Pēc būtības, agrāk liecinieku liecības bija vērstas uz puses labās slavas nodrošināšanu, līdz ar to, tām piemīta nepilna pierādījuma spēks, kura dēļ varēja pieteikt noraidījumu. Savukārt, mūsdienās liecinieka liecības kā viens no pierādīšanas līdzekļiem tika ievērojami pilnveidots no procesuālās reglamentācijas puses. Tomēr ir jāatzīmē arī tas, ka liecinieka statusa un viņa atbildības noteikšana dažādos procesuālajos aktos ir dažādi reglamentēta. …
