Pratināšana no senseniem laikiem ir vissvarīgākā darba daļa, lai
krimināllietas izmeklēšanā gūtu pierādījumus. Par cik spēkā esošais LR
KPK par vienīgo liecību ieguves veidu atzīst tikai pratināšanu, tā
neapšaubāmi ir visizplatītākā izmeklēšanas darbība. Bez pratināšanas
mūsdienās nevar iztikt nevienā krimināllietā. Protams, visos laikos
pratināšanas veidi, attieksme pret pratināšanu un pratināšanas norise ir
bijusi dažāda, bet tas vairāk attiecās uz metodēm un pierādījumu ieguves veidiem. Šajā referātā tiks izskatīta tēma liecinieka un cietušā
nopratināšana, kā arī tiks izskatīta nepilngadīgo liecinieku un cietušā pratināšanas taktika, kurai ir jābūt savādākai nekā pieaugušo personu pratināšanai, jo ir jāievēro iespējamā bērna attieksme pret notikušo un iespējamām sekām, kas ir atstātas uz nepilngadīgā psihi gan kā uz liecinieku, tā arī uz cietušo . Bez tam šajā referātā vairāk tiks pievērsta uzmanība liecinieka un cietušās personas nopratināšanas psiholoģiskajiem aspektiem, kas nepieciešams zināt katram policijas darbiniekam veicot pratināšanas darbības ar pratināmām personām, jo arī pratināmās personas ķermeņa valoda var ļoti daudz ko liecināt par pratināmā personību, viņa attieksmi pret notikušo un iespējams pat patiesības slēpšanu. Ja policijas darbinieks ievēros kriminālprocesuālās normas un pratināšanas psiholoģiskos aspektus, tas sniegs pēc iespējas pilnvērtīgākus rezultātus pratināšanas darbībās , kas ir nepieciešams ,lai atklātu noziegumu.…