Termins “lietas” likumā un tiesību zinātnē apzīmē objektus. Tādēļ “lietu tiesības” pēc savas formāli loģiskās jēgas ir juridisks nonsenss, jo lietām nevar būt tiesību. Tomēr lietu fiziskās īpašības ietekmē tiesību apjomu, ko uz tām attiecina, tādēļ antīkajā senatnē kādam acīmredzot šķita, ka šīs tiesības izstarojas no pašām lietām līdzīgi dravitācijas spēkam. Arī Latvijas juridiskajā literatūrā sastopama šāda jēdziena “lietu tiesības” izpratne un lietojums. Taču “lietu tiesības” var saprast arī kā nosacītu saīsinājumu no “lietu tiesisko stāvokļu regulējošās tiesības”.
Lietu tiesības adresētas jebkurai personai. Šīs normas apraksta tiesības un ietver brīdinājumu tās nepārkāpt. Zināma lietu tiesību daļa apraksta divpusējas attiecības, kas izveidojušās sakarā ar lietu tiesību pārkāpumu. Tā, piemēram, īpašuma prasība definē, kas ir prasītājs, kas atbildētājs, kādi fakti katram no viņiem jāpierāda. Līdzīgā veidā aprakstītas attiecības, kas rodas sakarā ar valdījuma zaudēšanu. Konkrēts raksturs ir servitūta tiesību subjekta un kalpojošās lietas īpašnieka attiecībām. Tomēr visām lietu tiesībām kopumā raksturīgs tas, ka vienas puses – īpašnieka, valdītāja, servitūta tiesību subjekta, ķīlas turētāja – tiesību apjoms ir sīki aprakstīts, turpretim pārējo personu tiesībām atvēlēts šķietami maz vietas. Šo īpatnību dēļ lietu tiesības mēdz raksturot kā absolūtas tiesiskās attiecības pretstatā saistību tiesībām, kuras galvenokārt adresētas divām konkrētām personām – parādniekam un kreditoram un kuras sauc par relatīvām.
Lietu tiesību absolūto raksturu var skaidrot divējādi: kā attiecību starp īpašnieku un visiem neīpašniekiem un kā neierobežotu tiesību uz lietu. Jebkuri aprobežojumi ir jāpierāda tai personai, kuras labā tie pastāv (928. p.). Tomēr vērtēt īpašuma tiesības kā “pilnīgas varas tiesības pār lietu”, it sevišķi kā zemes īpašnieka tiesības kontrolēt zemes gabalu neierobežotā augstumā un bez ierobežojumiem dziļumā, mūsdienās nav nekas cits kā vien juridiska fikcija.
Lietu tiesību noteikumi var būt adresēti gan personai, kurai pieder lieta vai kura to valda, gan arī personām, kam ir tiesības un pienākumi pret lietas īpašnieku vai valdītāju. Tā kā šo personu loks var būt neierobežoti plašs, lietu tiesības galvenokārt raksturo tikai tiesisko attiecību skaidri noteikto dalībnieku – īpašnieku vai valdītāju. Tā, piemēram, “īpašums ir tiesība valdīt un lietot lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību” (927. p.). Tomēr tas nenozīmē, ka pārējām personām lietu tiesības nav adresētas.…
