1.LIETU TIESĪBAS
„Lietu tiesības” jāsaprot kā noteikumu kopums, kas obligāts tiesību subjektiem, nevis pašām lietām. Lietas pašas par sevi nevar būt tiesisko attiecību dalībnieki un lietām nevar būt tiesību. Lietas-likumā un tiesību zinātnē apzīmē objektus. Tomēr lietu fiziskās īpašības ietekmē tiesību apjomu, ko uz tām varam attiecināt. Lietu tiesību saturu nosaka lietu veids.
Lietu tiesību jēdzienu var izmantot arī plašākā nozīmē. Tikai tādā gadījumā tās aptver jebkuru mantisku un pat nemantisku tiesību. Svarīgi, kā mēs tās saprotam un definējam.
Šīs ir tās tiesības, ko , manuprāt, mēs izmantojam visbiežāk, tās ir adresētas katram no mums. Normās ir aprakstītas tiesības un ietver brīdinājumu tās nepārkāpt. Ir atrodams arī apraksts par divpusējām attiecībām, kas izveidojas lietu tiesību pārkāpuma gadījumā. Piemēram traucēt valdījumu nedrīkst neviens.
Zinātniski izšķir:
1) lietas kā tiesību priekšmets;
2) lietas socioloģiskā nozīmē (lietas mūsu dzīvē).
Lieta lietu tiesībās ir arī tiesisks jēdziens. Tādējādi, ja kāda lieta ir fiziski kustama, tad tiesiski tā var būt arī nekustama; tāpēc nedrīkst sajaukt lietas socioloģisko un tiesisko jēdzienu.[2]
Tomēr visām lietu tiesībām kopumaā ir raksturīgs tas, ka vienas puses- valdītāja, īpašnieka, servitūtu tiesību subjekta, ķīlas turētāja-tiesību apjoms ir aprakstīts sīki, toties pārējo personu tiesībām atvēlēts šķietami pavisam maz vietas. Šo īpatnību dēļ lietu tiesības mēdz raksturot absolūtas tiesiskās attiecības pretstatā saistību tiesībām, kuras galvenokārt adresētas divām personām- parādniekam un kreditoram. Absolūto raksturu varētu tulkot kā attiecību starp īpašnieku un visiem neīpašniekiem un arī kā neierobežotu tiesību uz lietu.
…
