Lietuva , tāpat kā Latvija un Igaunija , pieder pie Baltijas jūras valstīm, kurām vajadzēja pārvarēt lielas saimnieciskās grūtības beidzoties 1.Pasaules karam. Baltijas valstis bija atguvušas neatkarību un līdz ar to viss bija jāsāk no sākuma, vajadzēja atjaunot rūpniecību, lauksaimniecību un visas pārejas lietas, kas saistītas ar valsts augšupeju.
Darbā tiks apskatīta Lietuvas saimniecība no 1920.- 1940. gadam. Referātā tiks sniegta informācija lasītājam par Lietuvas saimniecības vēsturi, ekonomisko attīstību, tās ekonomiskajiem sakariem. Tuvāk apskatītas Lietuvas saimniecības nozares(lauksaimniecība, zvejniecība, rūpniecība u.c.).
Darba mērķis ir sniegt lasītājam informāciju, par Lietuvas saimniecību no 1920.-1940. gadam.
Dažādas tabulas- vizuālā informācija palīdzēs labāk izprast darbu.
Darba apjoms 18 lpp.
Sākumā valdīja līdumu zemkopība. Kopš 7.gs.palielinājās aramzemes platība, attīstījās lopkopība, līdztekus tai – medniecība, biškopība(mežā, ozolu un citu koku dobumos), zvejniecība. 9.gadsimtā zemes apstrādāšanā notika pārmaiņas- ieviesa primitīvu dzelzs arklu(dzelzs trijstūri). Tas ļāva ievērojami palielināt apstrādājamās zemes platību. Tika ieviesta amatu zemkopības sistēma, kur pēc ražas novākšanas vienu lauku atmatā atstāja uz diviem gadiem.
Vienlaikus ar zemkopības un lopkopības attīstību atsevišķās apdzīvotās vietās un pilsētās sāka būvmateriālu ražošanu – kaļķu dedzināšanu un ķieģeļu gatavošanu. Tika celtas vējdzirnavas un ūdensdzirnavas, vilnas veltuves, linu audumu balinātavas, kokzāģētavas.
18.gs. jau izveidojās ieroču un pulvera ražošanas darbnīcas. Viļņā uzcēla pirmo stikla ražošanas uzņēmumu. Attīstījās tirdzniecība. Liela nozīme bija iekšējiem ūdensceļiem- Nemunai, Nerei, Šventojai, Nevežai, Dubisai, Šepunei. No Lietuvas izveda kokmateriālus, potašu, kokogles, darvu, vasku, medu, zvērādas, graudus, sālītu sviestu, apstrādātas ādas.
Lietuvas lielkņaziste, kas 13-16. gs. bija varena Austrumeiropas valsts, 16.gs. beigās pastāvīgajos karos tika stipri novājināta. Tas attīstību kavēja dzimtbūšanas ieviešana. Pārsvarā bija nelielas amatnieku darbnīcas, kas pārstrādāja lauksaimniecības izejvielas. Svarīgākās nozares bija ādas apstrāde, miltu, sviesta, siera gatavošana, metālapstrāde. Amatnieki izgatavoja apavus, apģērbu, saimniecības priekšmetus.
Lauku iedzīvotāji valkāja pašaustas drēbes(tāpat tas bija arī Latvijā). Sievietes darināja audumus visai ģimenei, tos nepārdeva. Tirgojās ar vīriešu gatavotajiem koka un māla saimniecības priekšmetiem(mucām, podiem). …
