Tiesību normu sistematizācijas jēdziens un nepieciešamība
Palielinoties tiesību normu skaitam, palielinās arī ārējo normatīvo aktu skaits. Tas savukārt rada nepieciešamību gan tiesību normas, gan tiesību normu saturošos aktus sakārtot secībā jeb sistematizēt.1
Tiesību sistematizācija ir tiesību materiāla apstrāde tā sakārtošanas ceļā, lai rezultātā iegūtu šī materiāla sastāvdaļu viengabalainus blokus. Par tādu materiālu var būt dažādas tiesību formas. Mūsu apstākļos tas galvenokārt ir normatīvie juridiskie akti (un līdz ar to tiesību normas), jo mūsu tiesības tiek veidotas uz tiesību izpratnes pamata, ka tās ir normu kopums, ko veido un garantē valsts.2
Tiesību normu un ārējo normatīvo aktu sistematizācija nepieciešama, lai noteiktā kārtībā varētu sakārtot un kodificēt gan pašus aktus un tiesību normas, gan sniegt visu nepieciešamo informāciju par tiem, kā arī lai veicinātu konstitūcijai atbilstošu un savstarpēji saskaņotu jaunu tiesību normu izstrādi. Sistematizācijas darba rezultātā atklājas tiesību normu nepilnības. Sistematizētās tiesību normās un ārējos normatīvajos aktos arī indivīdam ir vieglāk orientēties un tos efektīvi izmantot.3
Likumdošanas sistematizāciju var veikt dašādi subjekti :
1. valsts institūcijas; sevišķi nozīmīga ir centrālo valsts institūciju (federālās valstīs – federālo) darbība šajā jomā;
2. pašvaldības;
3. dažādas juridiskās personas;
4. fiziskās personas, īpaši juristi, veicot savu profesionālo darbību.
…