Kas notiek ar mantu, pēc tās īpašnieka nāve? Kam pieder tiesība, šo mantu pārņemt kā savu? ...
Šādi un līdzīgi jautājumi, kas saistās ar mantas likteņa tālāko noteikšanu pēc tās īpašnieka nāves, ir radušies un bijuši aktuāli, jau kopš pašu pirmo lietu rašanās un piederēšanas kādam tās radītājam un (vai) īpašniekam. Respektīvi, ir pilnībā saprotams, ka risinājumu pamati par mantas tālāko likteni pēc tās līdzšinējā īpašnieka nāves tika meklēti jau pirmatnējos civilizētās sabiedrības veidojumos. Vēl vairāk šādi jautājumi ir aktuāli, zinot faktu, ka mantojuma atstājēja manta, savas vērtības ziņā, var pat vairākkārtēji pārsniegt potenciālā mantinieka mantu, kas tikusi krāta visa viņa mūža garumā.
Reti kurš vēlas brīvprātīgi izteikt atteikumu no viņam, pilnīgi par velti, piekritušās mantas vai cita rakstura vērtības, un bieži vien, par šādu piekritumu notiek pat savstarpējas cīņas (it īpaši, ja mantojumam ir liela vērtība tās iespējamo saņēmēju redzējumā, un ja šādas mantas iegūšanai pastāv zināmi šķēršļi, kurus iespējams pārvarēt ar noteikta rakstura cīņu.). Tieši tādēļ tiek saskatīta nepieciešamība pēc normām, kas reglamentētu visus tos jautājumus, kuri skar mantas tālāko virzību un piederību jaunajam īpašniekam, pēc līdzšinējā īpašnieka nāves. Un, tieši tādēļ ir noteikti trīs galvenie pamatprincipi, kādi ir obligāti ievērojami, lai mantas pārņemšanas iespējamība vispār pastāvētu,- un proti, lai varētu notikt mantas tālāka virzība, šādam procesam, kā jebkuram tiesiskam procesam, ir jānorisinās:
bez jebkāda veida viltus pielietojuma attiecībā uz personām, no kurām atkarīga mantas tālākā virzība;…