13. gs. Latvijas un Igaunijas pakļaušanas rezultātā izveidojās jauns valstisks veidojums – Livonija. Tā bija konfederācija un sastāvēja no piecām valstiņām – Rīgas arhibiskapija, Livonijas ordeņa valsts, Kurzemes, Tērbatas, Sāmsalas bīskapijās.
Livonijas ordenis bija veidots kā mūku karotāju apvienība. Iestājoties šajā ordenī bija jādod zvērests, kura bruņinieks apsolas būt paklausīgs baznīcai, nenodoties uzdzīvei, netiekties pēc bagātībām, neveidot ģimeni, un, protams, galvenā zvēresta daļa – cīnīties ar neticīgajiem . Taču galvenie iemesli, kāpēc paši bruņinieki iestājās ordenī bija grēku izpirkšana, savukārt dažiem bija pat ļoti savtīgas intereses. Pie ordeņa piederēja arī garīdznieki, karakalpi (kas par to, ka piedalās kara, saņem naudu, tāpat kā algotņi mūsdienās), ierēdņi, kā arī pusbrāļi, kas palīdzēja nest ieročus, piedalījās kaujās kā papildspēks. Disciplīna ordenī bija ļoti stigra. No rīta bija lūgšanās, kurās bruņiniekiem vajadzēja obligāti piedalīties, pēc tam bija maltīte, un tad bruņiieki ķērās pie saviem ikdienu pienākumiem; gadījumos, kad zvērests tika pārkāpts, bruņinieks tika ieslēgts speciālā telpā, kur, sēžot uz akmens grīdas, viņš lūdza piedošanu. Ordeņa valsts pārvaldē liela nozīme bija ordeņa brāļu sapulcēm jeb, tā saucamiem, kapituliem. Tajos tika ievēlēti vadītāji. Augstāko ordeņa vadītāju dēvēja par mestru, zemākos par komturiem. Komturi pārvaldīja pilsnovadus. Vēl bija ordeņbrāļu tiesneši jeb fogti, kuriem piderēja savs karaspēks, un otrā nozīmīgākā persona ordenī bija zemes maršals. Pēc tam, kad 14. un 15. gadsimtos nostiprinājās Livonijas kaimiņvalstis Polija, Lietuva un Krievija, un Vācu ordenis tika sakauts (to izdarīja poļi un lietuvieši) , ordeņbrāļi un bīskapi saprata, ka Livonijas sašķeltība var būt par iemeslu tās sabrukšanai. Kā atrisinājums bija izveidota iestāde, kura varētu pieņemt kopīgus lēmumus.…