Valstis un to pārvalde
XIII gadsimta beigās visā Latvijas un Igaunijas teritorijā vāci izveidoja piecas nelielas valstiņas: Livonijas ordeņa valsti, Rīgas arhibīskapiju, Sāmsalas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiju.
Iekaroto teritoriju nosauca par Livoniju. Sākumā šo nosaukumu iebraucēji attiecināja tikai uz lībiešu zemēm (Livonijas-līvu zeme), bet vēlāk arī uz pakļautajiem latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un igauņu apdzīvotajiem apgabaliem.
Ordeņa valsts veidojās lielāka, nekā četras pārējās valstiņas kopā ņemot. Tā sastāvēja no sīkākiem valdījumiem ar fogtiem un komturiem priekšgalā. Komturi un fogti bija karaspēka komandieri un piļu novadu pārvaldnieki.
Otrā lielākā Livonijas valstiņa bija Rīgas arhibīskapija. XIII gadsimtā arhibīskaps dzīvoja savā pilī Rīgā, kā arī Raunā, Limbažos vai Koksnē. Kad vienā pilī pārtikas krājumi izbeidzās, arhibīskaps ar galmu pārcēlās uz nākamo pili .
Arhibīskapijas pārvaldīšanā liela nozīme bija domkapitulam- 12 augstāko baznīcas garīdznieku padomei. Domkapituls uzturējās Rīgā, klosterī pie Domas baznīcas. Rīgas arhibīskaps skaitījās noteicējs pār Tērbatas, Kurzemes un Sāmsalas bīskapiem. Taču bīskapi savās valstiņās centās nepakļauties arhibīskapam, saglabāt patstāvību.
Livonijas valstiņas gan bija pakļautas Romas pāvestam un Vācijas ķeizaram kā augstākai varai, bet tie atradās tālu, tādēļ noteicēji bija vietējie zemes kungi.
Livonijas piecas valstiņas lielā mērā bija pastāvīgas, tomēr bija izveidojusies šo valstiņu savienība. Iekšējos jautājumos katra valstiņa risināja pati. Zemes kungi rīkoja arī kopīgas sanāksmes, lai lemtu par tirdzniecības attīstību, par cīņu ar ārējiem ienaidniekiem. Kad ar laiku sapulcēs sāka piedalīties arī citi dižciltīgie un bagātie iedzīvotāji, tās sāka saukt par landtāgiem (zemes sapulcēm). Pirmais landtāgs sanāca 1419. gadā Valkā.
Cīņas par virskundzību
…
