Ģimenes tiesības.
Ģimenes tiesības Livonijā attīstījās spēcīgā katoļu baznīcas ietekmē. Ap IX.gs. rādījās pārliecība par “svēto” sievietes un vīrieša savienību, kuru nedrīkstēja apdraudēt, tāpēc arī bija aizliegti ārpuslaulības dzimumkontakti un laulības šķiršana, bet ārlaulībā dzimušie tika pieskaitīti pie beztiesiskiem.1
Laulāto attiecībās tika pārņemts tēva varas institūts, kas strauji pasliktināja sieviešu stāvokli sabiedrībā. Piemēram, mātes un māsas mantoja atšķirīgi no brāļiem (dēliem), tie varēja pārvaldīt muižu tikai atsevišķos gadījumos (Senāko bruņinieku tiesību 17.,19.n.). Bet gan muižas kustama manta piederēja māte un mātei bija jāiet dalīties līdzīgi ar bērniem, un savu daļu (ar bīskapa atļauju) viņa atkal atstāja bērniem.
Neapšaubāmi reālā dzīvē ne vienmēr viss bija tik ļauni, piemēram vīriem bija dots ļoti vērtīgs padoms, kurš ieteica nesist laulātās draudzenes, jo tas var izsaukt neuzticību vai vēl sliktāk – sieva var vīru noindēt.
Lietu tiesības.
Feodālie zemes īpašumi.
Feodālā zeme parasti tika dalīta divās daļās, no kuras vienu kungs izlēņoja, bet pārējo īpašumu paturēja savā rīcībā. Attiecībā uz apakšīpašumu izlēņotājs saglabāja pirmpirkuma tiesības un šī apgrūtinājuma dēļ lēņu vīram bija jāpacieš zināmas neērtības, piemēram, tuvāko radu iejaukšanos, jo mantotās zemes pārdošanās gadījumā bija jāprasa mantinieku atļauja. (Senāko bruņinieku tiesību 31.,33.,34. n.) Nekustami īpašumi sākumā tika ierakstīti tikai reģistrā, bet vēlāk izņēmuma gadījumos, samaksājot kancelejas nodevu, lēņa kungs īpašā dokumentā (lēņa grāmatā) apliecināja notikušo investitūru un tiesības, ko ieguva vasalis. Bet sakarā ar nepietiekamu nekustāmo īpašumu uzskaiti un reģistrēšanu ne vienmēr varēja noteikt, vai tā persona, kuras valdījumā atrodas īpašums, ar tās īpašniece, jo bieži nebija arī likumīgu pierādījumu – lēņa grāmatu (piemēram, nozaudēšanas gadījumā) vai arī nepieciešamais liecinieku skaits. Tāpēc tika ieviests tāds juridisks jēdziens kā ieilgums. Ieilguma termiņš bija dažāds un reģionāli regulēts (piemēram, Francijā prasīja 30 gadus un ja nepieciešamais laiks ir izticējis bet valdījums netika pārtraukts, persona varēja prasīt tiesai atzīt viņas īpašumtiesības.
Par nekustama īpašuma (muižu) nevēlamu pircēju tika uzskatīta baznīca, jo pēc īpašuma pirkšanas garīdznieki mantu turēja “mirušā rokā”.2 Tādā nozīmē, ka īpašums tika izņemts no civilās apgrozības.
Muižnieku kustama manta.
Livonijas bruņinieku tiesībās kustamas mantas izmantošana bija reglamentēta diezgan pavirši. Par kustamu mantu bruņinieku tiesības uzskata visāda veida mājas un iedzīves priekšmetus, bet ne muižas saimniecības objektus.(Senāko bruņinieku tiesību 21.n.) Likumā bija paredzēts arī speciāls priekšmets – bruņinieka kara apbruņojums, to aprakstu dod Senāko bruņinieku tiesību 22.n.:
Bruņinieka kara apbruņojums ir labākais zirgs ar sedliem, viņa kara zirgs ar sedliem, 2 puišu zirgi ar iemauktiem un sedliem un ar visu, kas tur parasti pieder, un visi ieroči, ko bruņinieks parasti valkā (uz savas miesas).
…
