Livonijas kara rezultāti
Livonijas kara gala iznākums izrādījās nelabvēlīgs kā krievu tautai, tā arī Baltijas tautām. Kaut gan Livonijas ordenis tika iznīcināts, Maskavas valstij tomēr neizdevās iegūt brīvu ceļu uz Baltijas jūru. Latviešu un igauņu zemniekiem savukārt neizdevās atbrīvoties no vācu muižnieku smagā jūga. Taisni otrādāk: vācu muižnieki ieguva jaunas privilēģijas un atklāti centās pārvērsts zemniekus par dzimtcilvēkiem, kas būtu pakļauti viņu pilnīgai patvaļai.
Latviešu un igauņu nacionālai attīstībai liktenīgs bija tas, ka viņu apdzīvotās zemes uz ilgāku laiku tika sadrumstalotas, sadalot tās starp apkārtējām valstīm. Nelielā latviešu teritorija tika saskaldīt sešās daļās:
1. Vidzeme (kopā ar Latgali) Livonijas karā nokļuva tiešā Lietuvas un Polijas varā (tā saucamā Pārdaugavas hercogiste).
2. Kurzeme un Zemgale kopš 1562. gada pastāvēja kā Polijas lēņu valsts (līdz 1795. g.).
3. Grobiņas apgabals tika atdalīts no Kurzemes hercogistes un par 50 000 floriniem ieķīlāts Prūsijas hercogam, kas to pārvaldīja līdz 1609. gadam.
4. Agrākā Kurzemes bīskapija, ko jau 1559. g. Nopirka Dānijas karalis, pēc pēdējā bīskapa, dāņu hercoga Magnusa nāves (1583) tāpat netika pievienota Kurzemes hercogistei, bet ar 1585. g. Līgumu to ieguva Polijas karalis, apsolot izmaksāt Dānijai 30 000 dālderu. Tā kā Polijas karalim aptrūkās naudas, viņš par minēto summu ieķīlāja Piltenes apgabalu tam pašam Prūsijas hercogam, kurš to pārvaldīja līdz 1612. gadam. Bet arī pēc tam Polija neatļāva Pilteni ar tās novadu pievienot Kurzemes hercogistei.
5. Livonijas sabrukuma laikā atjaunojās feodālās jukas, un pēdējais ordeņa komturs Dobelē Tīss fon der Reke atteicās atzīt Kurzemes hercogus par saviem valdniekiem un, poļu atbalstīts, nodibināja savu neatkarīgu „Jaunpils valstiņu” (pie Dobeles), kas pastāvēja līdz pat Rekes nāvei 1590. gadā.
6. Rīga vēl gadus 20 (līdz 1582. gadam) pastāvēja kā brīva pilsēta, kas atradās Vācu Romas impērijas ķeizara virskundzībā.
…
