Livonijas valstiskā iekārta un tiesības Latvijas teritorijā 13.-16.gadsimtā

13 gadsimta sākumā par Livoniju tika sauktas lībiešu zemes, bet vēlāk ar to tika apzīmētas visas vācu iekarotās latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un igauņu zemes. Vēstures avotos atrodams arī cits Livonijas apzīmējums - Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, - Māras zeme. Baltija, tai skaitā arī Māras zeme, ir bagāta zeme, tai ir jūras robeža, tātad šī teritorija šķiet vilinoša visām karojošām un paplašināties gribošām tautām, tādām kā Krievija, Vācija, Skandināvija. Bet, šājā laikā, 12. – 13. gadsimtā, liela vara pieder katoļu baznīcai, un tā kalpo ne tikai kā garīgās varas pārstāvis, bet vēlas savā valdījumā pakļaut arvien vairāk zemes, sagrābt lielākus īpašumus. Tādēļ divpadsmitā gadsimta pašās beigās, pēc bīskapa Alberta lūguma, Romas pāvests Innocents III pasludināja krusta karu pret Livonijas tautām. Trīspadsmitais gadsimts Latvijā sākas ar krusta kariem, kurus bija pasludināja Romas pāvests, bet kā krusta karotāju vadoņi tika iecelti Livonijas bīskapi. Kā veiksmīgāko var pieminēt bīskapu Albertu, jo viņš bija ne tikai labs politiķis un diplomāts, viņam piemita lielas ambīcijas, ar kuru palīdzību viņš veiksmīgi pakļāva savai kontrolei arvien lielākas teritorijas. 1198.gadā viņš dabūja atļauju sākt celt nocietinātu apmetni Daugavas grīvā un 1201.gadā tika ielikts pamatakmenis Doma baznīcai, kurš tad arī tiek uzskatīts par Rīgas dibināšanas gadu. …