Līzinga tiesiskā regulēšana Latvijā

Lielā mērā līzinga darījumus Latvijā reglamentē 1937. gada Civillikuma Ceturtās daļas “Saistību tiesības” 14. nodaļa “Nomas un īres līgums”(2112. - 2177. panti). Saskaņā ar 2112.p. “noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums – īre”. Likumā dots nomas objekta jēdziena atšifrējums: par īres un nomas līguma priekšmetu var būt kā visas ķermeniskas lietas, ko nav aizliegts atsavināt, tā arī tiesības. Mantas, kuras nevar lietot citādāk kā tikai patērējot, izīrēšanai nepakļaujas. Nomnieks vai īrnieks ir raksturots kā lietas turētājs, bet nevis tās valdītājs. Par maksājumiem teikts, ka nomas maksa var būt kā naudā, tā arī citās atvietojamās lietās, tās lielumu var atrunāt līgumā vai tiesas ceļā.
Šāds likums ir vairāk vai mazāk piemērots tikai operatīvā līzinga darījumu reglamentēšanai, jo tie pēc būtības ir daudz tuvāki klasiskajai nomai, taču Civillikuma 2112. - 2177. p. piemērošana attiecībā uz finanšu līzingu nav gluži pareiza, jo vairāki panti ir pretrunā ar pašu darījuma saturu, ar tām līzinga principiālajām atšķirībām no klasiskās nomas, kas minētas 2.3. apakšnodaļā.…