Terminu „loģistika” pielietoja jau senajā Grieķijā, kur radies šis vārds „logicos” (aprēķināms, nosakāms). Savukārt, Romas impērijā ar terminu „loģistika” apzīmēja pārtikas sadales noteikumus, bet Bizantijas imperatora Lauvas VI laikā (866. – 912.g.) „loģistika” tika definēta kā armijas nodrošinājuma pārvietošana, vadība. Izmantojot tieši „loģistiku”, slavenais franču karavadonis Napoleons pārvietoja savu karaspēku ātrāk un taktiski veiksmīgāk, nekā citi, kas deva ļoti lielu efektu cīņās.1
Mūsdienās terminu „loģistika” definē daudz plašāk, t.i, loģistika ir izejvielu, materiālu, ražošanas, gatavās produkcijas, pakalpojumu un informācijas plānošanas, izpildes un kontroles process no tā radīšanas vietas līdz patērētājam, ar mērķi samazināt izmaksas un pilnīgi apmierināt patērētāja vajadzības. Loģistikas mērķis ir atrast izmaksu, rentabilitātes un patērētāju pieprasījuma apmierināšanas optimālu mijiedarbību, un to nosaka pēc sekojošiem kritērijiem:
patērētāju apkalpošanas tirgus tips;
piedāvājamās produkcijas veidi;
piedāvāto pakalpojumu veidi;
dažādu izmaksu struktūra.2
Nenoliedzami, ka mūsdienu ekonomikā terminam “loģistika” ir daudz plašāka nozīme, un loģistika nav tikai transportēšana, piegāde un uzglabāšana, bet modernā loģistika ietver arī mārketingu, grāmatvedību, ITS un patērētāju servisu. Līdz ar to loģistiku var analizēt arī no menedžmenta viedokļa, kur „...loģistika ir saimniecisko darbību plānošana, organizēšana un kontrole, kas nodrošina materiālo vērtību plūsmu un ar to saistītās informācijas plūsmas mērķtiecīgu glabāšanu, pārvietošanu un citas aktivitātes no ražošanas vietas līdz patērētājam ar mērķi paaugstināt darbības efektivitāti un apmierināt patērētāju vajadzības.”…
