“Vēstures īpašo sociālo nozīmi sabiedrībā nosaka organiskā saikne starp pagātni, tagadni un nākotni. Pagātne ir tas reālais pamats, uz kura balstās tagadne un līdz ar to balstīsies arī nākotne. Tā ir ikvienas paaudzes materiālā un garīgā bāze. Tāpēc vēstures izzināšana kalpo ne tik vien cilvēciskas zinātkāres apmierināšanai, bet gan mūsdienu situācijas dziļai izpratnei un tālākai ceļa pareizai izvēlei”.* Atskatoties Latvijas vēstures lappusēs, mums visiem ir daudzi labi zināmi, tautai zīmīgi notikumi, kuri atstājuši būtisku iespaidu visas tautas liktenī, ietekmējuši mūsu dzīvi tagadnē. Mums, cerams, nevienam nav svešs 18.novembris, 25.marts, 14.jūnijs- tā mēs varam turpināt, jo katrs notikums ir devis savu ieguldījumu vēsturē- dažs cerīgu, dažs sāpīgu. Viens no svarīgākajiem notikumiem mūsu valsts vēsturē ir 1918.gada 18.novembrī notikusī neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšana. No vēstures mācību stundām un informācijas masu medijos, mums ir zināms, ka 1918.gada 18.novembrī latviešu tautai pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē bija radusies sava valsts, pēc gadsimtus ilgušā svešzemju jūga. Šī darba mērķis ir īsumā noskaidrot, kāpēc vēsturē bija 18.novembris, kāds bija ceļš uz neatkarības proklamēšanu, vai tā varēja notikt, kādos apstākļos tā notika, vai tā guva atbalstu, kam par to jāpateicas, vai neatkarīgās Latvijas dibinātājiem piederēja arī reālā vara valstī, vai Latvijas neatkarības proklamēšanai bija pozitīva nozīme tautas vēsturē.
Šis notikums ir jau tālā pagātnē, mēs nezinām, kā toreiz viss notika patiesībā, mēs varam tikai censties izprast tā laika notikumus no mūsu rīcībā atstātās informācijas- patiesas un nepatiesas.…