Katras demokrātiskas valsts pamatā līdzās likumdošanas varai un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara. Latvijā šī tiesu vara tiek realizēta ar rajonu (pilsētu) tiesu , apgabaltiesu, Augstākās tiesas un Satversmes tiesas palīdzību.
Satversmē ir nostiprinātas ikviena cilvēka tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.1
Tātad, katram cilvēkam ir jāzina savas tiesības, sava darbība un arī bezdarbība jāveic saskaņā ar likumdošanas aktiem, tad būs arī reāls pamats aizstāvēt savas tiesības tiesā. Dzīvē šis tiesību aizstāvēšanas process bieži izvēršas stipri vien sarežģīts.
Civilprocess izskata lietas, kuras tiesā iesniedz personas, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, vai ar likumu aizsargātās intereses, atsaucoties uz juridiski nozīmīgiem faktiem.
Kriminālprocess izskata un izlemj pret personām celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas, vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un nosakot tām sodu.
Rajona (pilsētas) tiesa ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un lietām, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Lietu piekritību šīm tiesām nosaka civilprocesa un kriminālprocesa likumi. Civillietas ar nelieliem izņēmumiem izskata tiesnesis vienpersoniski. Krimināllietas un atsevišķu kategoriju civillietas tiesa izskata koleģiāli, t.i., tiesnesis un divi tiesas piesēdētāji. Likumā ir noteikti gadījumi, kad arī krimināllietas var izskatīt viens tiesnesis.…
