IEVADS
Sociālās un politiskās izmaiņas izglītībā, kas notikušas Eiropā un Latvijā pēdējo gadsimtu mijā, piesaista zinātnieku, pedagogu un psihologu uzmanību personības attīstības un pašaktualizācijas problēmām, kā arī cilvēka radošā potenciāla realizācijai izglītības un audzināšanas sistēmas ietvaros. Latvijas izglītības sistēma ir Eiropas izglītības sistēmas dala, kas balstās uz vispārcilvēcisko garīgo vērtību nozīmi personības attīstībā. Garīgo vērtību izpratne kļuvusi par priekšnosacījumu izglītības izmaiņām, atbilstoši humānisma un sociālā konstruktīvisma principiem, kuru galvenais mērķis ir radīt nosacījumus garīgas, radošas, humānas un pašrealizējošas personības attīstībai visa mūža garumā.
Tendenci ievērot skolēna individuālas īpatnības mācību procesā pedagoģijā formulē kā individuālās pieejas principu. Par visai nopietnu problēmu mūsdienu Latvijas izglītībā iespējams uzskatīt izglītības nepietiekošo uzmanību individualitātes attīstībai, kā arī intelektuālo spēju novērtējumam un attīstībai, mācīšanas stilu, mērķu un interešu pilnveidošanai. Pastāvošā izglītības sistēmas organizācija Latvijā ierobežo mācību individualizācijas iespējas, un var sacīt, ka mūsdienās Latvijas izglītības sistēmā pastāv pretrunas starp:
• mācību procesu, kas tiek realizēts galvenokārt instrukciju, lekciju, diskusiju veidā (audiālā pieeja), izmantojot vizuālos materiālus (vizuālā pieeja), un ko nodrošina skolotāji, kas paši ir analītiķi (apmēram 85%) un māca saturu analītiski un pēc mācību programmu izstrādāšanas, kas pamatā paredzētas indivīdiem ar taktilajām un kinestētiskajām informācijas uztveres iemaņām;
• nepieciešamību mācību procesā ievērot daudzveidīgas personības individuālās īpatnības un neiespējamību realizēt to masu skolas apstākļos;
Mācīšanās process ir ļoti svarīgs, un skolas uzdevums ir palīdzēt bērniem būt gataviem mācīšanās procesam, izprast mācīšanās procesa būtību, Es-koncepcijas un mācīšanās neatkarības svarīgumu, iemācīties kontrolēt savus panākumus un neveiksmes, būt atbildīgiem par savu mācīšanos visas dzīves garumā.
Mācīšanās stils ir ļoti svarīgs individualitātes raksturojums, kas kopā ar individuālajām spējām ievērojami paaugstina panākumus mācību darbībā. Kad ir iespēja izvēlēties uzdevumu atbilstoši individuālajam mācīšanās stilam, ievērojami paaugstinās arī pozitīvā attieksme pret mācībām, pret saviem panākumiem. Mācīšanās stils uzskatāms par relatīvi stabilu personības raksturojumu, kas nemainās dzīves laikā. Indivīda mācīšanās stilu var bagātināt mācīšanās reālās pieredzes apmaiņas procesā, aktivizējot personības informācijas uztveres spējas, iesaistot dzirdes, redzes un kinestētiskos informācijas uztveres kanālus, kā arī attīstot sociālos un emocionālos priekšnosacījumus: motivāciju, personības atbildību par savu mācīšanos, personības individuālo pieeju uzdevumu struktūrai.
Pētnieciskajā darbā „Mācību metožu piemērošana audzēkņu individuālajam mācīšanās stilam” apkopotas mācīšanās koncepcijas, kas sekmē indivīda attīstību radošā mācīšanās darbībā, pētīta mācīšanās būtība un pedagoga darbības stili, pētījuma daļā tiek analizēti mācīšanās stilu pamatkomponenti, to iespējamā ietekme uz mācību sasniegumiem un tiem piemērojamās mācību darba organizācijas formas un metodes.
…
