Seno grieķu kultūru vispār caurstrāvo tendence meklēt lietu būtību (vienojošo centru, viduspunktu), harmoniju, mēru. Sākotnējie matemātiski tehniskie principi kļūst par seno griķu pasaules uztveres plašu un būtisku sastāvdaļu un ir viens no izskaidrojumiem skaisti harmoniskās, humāni nosvērtās sengrieķu mākslas tapšanai. [ 4 ] Sengrieķu māksla visciešākajā veidā bija saistīta ar reliģiju un tieši cēlusies no tās. [ 6 ] Liela nozīme bija arī mītam, jo visa grieķu māksla lielā mērā balstās uz mitoloģiju. [ 4 ] Pamazām iegūstot arvien patstāvīgāku nozīmi, reliģisku attieksmi pret pasauli nomainīja mākslinieciskā (estētiskā) attieksme. [ 6 ] Sengrieķu māksla bija cieši saistīta ar estētisko. Ikdienas estētiskais līdzsvars noteica māksliniecisko izteikumu un jēgas vispārējo nozīmību. Faktiski visas estētiskās kategorijas ar kuru palīdzību centās apzīmēt mākslas pamatīpašības un spriedumu par gaumi ikdienas dzīvē, aizsākās antīkajā kultūrā. [ 7 ]
Ar mākslu senie grieķi vislabāk var tvert kosmosa (pasaules) harmoniju, tīksmināties par tās saskanīgo un vienlaikus pretrunīgo dabu. Sengrieķu kosmoss ir dzīvs, ķermenisks un dievišķs, tam kā līdzinieku piedēvēja cilvēku. Starp pasauli (makrokosmosu) un cilvēku (mikrokosmosu) pastāv savstarpēja atbilstība. Šīs ievirzes ietekmēja antīko estētiku. Ar mākslas tēlu palīdzību var apcerīgi vērot ideālās formas, kurās pasaule uzrunā cilvēku. Tā kā pasaule ir skaista, cilvēka uzdevums ir to apbrīnot un atdarināt. Mākslinieks ir kosmiskās mistērijas līdzdalībnieks. Sengrieķu māksla lielu uzmanību pievērsa cilvēka ķermenim, jo tas ir vissvarīgākais pašā cilvēkā. Kails ķermenis ir sengrieķu tēlotājas mākslas izejas punkts un galamērķis. Kailums grieķiem nozīmē atbrīvotību, dabiskumu un to, ka cilvēkam nekas nav slēpjams no citiem.…
