E.H. Gombrihs savā „Mākslas vēstures” grāmatā teicis, ka par mākslas pirmsākumiem mēs nezinām neko daudz vairāk kā par valodas izcelšanos. Ja pieņemam, ka māksla ir tempļu un dzīvojamo ēku būve, gleznošana, statuju veidošana un aušana, tad pasaulē nav nevienas tautas, kurai nebūtu mākslas. Nezinādami nolūkus, kādiem domāti senie mākslas priekšmeti, mēs nespējam izprast seno mākslu. Un, jo tālāk pagātnē mēs atgriežamies, jo konkrētāki – bet vienlaikus arī dīvaināki – kļūst šie nolūki. Mūsu tālo senču ciltis mēs dēvējam par „primitīvajām” nejau tāpēc, ka to piederīgie būtu vientiesīgāki par mums, - viņu domu gaita nereti ir daudz sarežģītāka par mūsējo -, bet visa cilvēce. Zīmējumi un statujas tiek izmantotas maģiskos nolūkos. Kad 19.gadsimtā Spānijā un Dienvidfrancijā pirmo reizi tika atklāti alu un klinšu zīmējumi, arheologi neparko negribēja ticēt, ka tik precīzus un izteiksmīgus dzīvnieku veidolus būtu darinājuši leduslaikmeta cilvēki. Tikai primitīvie akmens un kaula darbarīki, kurus laiku pa laikam atrada šajos reģionos, beidzot nepārprotami pierādīja, ka bizona, mamuta vai ziemeļbrieža attēlus klintī ieskrāpējuši vai uzzīmējuši cilvēki, kas šos dzīvniekus medījuši, tāpēc arī tik labi pazinuši. Tas ir neparasts piedzīvojums – pa šaurām, tumšām un bieži vien ļoti garām alas ejām doties dziļi kalna iekšienē un pēkšņi ieraudzīt, kā gida kabatas lukturītis izrauj no tumsas vērša atveidu. Māksla šajās senajās civilizācijās ir ne tikai saikne ar reliģiju un maģiju, bet arī vissenākais rakstības veids. Svētā čūska seno meksikāņu mākslā varēja iemiesoties ne tikai klaburčūskas veidolā, bet arī pārvērsties zibens zīmē un tālāk – rakstu zīmē, kas saistās ar negaisu vai varbūt palīdz atsaukt to atmiņā.
Altamira (spāņu: Altamira - "augsts skats") ir ala Spānijā. Tā ir nozīmīga alu gleznojumu dēļ. Ala atrodas netālu no Santiljanas Del Maras Kantabrijā, apmēram 30 km uz rietumiem no Santaderas. Ala iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.…
