19. gadsimta beigas un 20. gadsimts, it sevišķi sākums, piedzīvoja līdz tam neredzēta mākslas virzienu daudzveidību. Visizteiktākās pārmaiņas bija vērojamas Francijā, jo Parīze vēl bija saglabājusi savu vadošo lomu Eiropas mākslā. Radās visdažādākie mākslinieku grupējumi, no kuriem daļa turpināja akadēmiskās tradīcijas, citi centās ienest jaunu elpu klasiskajā reālismā, bet vēl citi vēlējās panākt pilnīgu reālisma virziena pārveidošanu, tā radot pavisam jaunus mākslas virzienus. Ikkatrs jaunais virziens tika definēts kā "nākotnes māksla", tomēr to uzplaukuma periods parasti ilga samērā īsu laika posmu. Iespējams, tas bija saistīts ar to, ka 20. gs. bija vislielāko pārvērtību un juku laiks. Miera periodi, revolūcijas un Pasaules karu izraisītās šausmas un bezjēdzība radīja emocijas. Mākslas pasaule, kas sevī uzsūca visas šīs emocijas, radīja ar vien jaunus darbus un mākslas stilus, kas nomainīja viens otru.
Kopumā ņemot, 20. gadsimta mākslas novirziena tapšanas viļņus var iedalīt vairākos posms. Pirmo jauno mākslas virzienu veidošanos vilni sekmēja modernisms, kurš aizsākās jau 19.gs. Šajā laikā radās tādi stili kā fovisms, ekspresionisms, futūrisms, kubisms, abstrakcionisms u.c.
Pēc otrā pasaules kara sākās jauns neredzētu mākslas novirzienu veidošanās vilnis, ko dēvē arīdzan par otro avangardu. Zināmā mērā šis jaunais mākslas novirzienu tapšanas vilnis bija kā reakcija uz nesen pārdzīvotajiem notikumiem.…