Sākot ar 9. gadsimta otro pusi mākslas dzīvē iestājās pagrimums. 9. gadsimta beigas un 10. gadsimta sākums ir visdrūmākais periods Rietumu viduslaiku mākslas vēsturē. Tikai mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša pašās beigās Rietumeiropā atkal sākās normālāka dzīve. Lielākajā daļā zemju galīgi izveidojās feodālās attiecības, sākās ekonomiska rosība, bet līdz ar to arī jauna kultūras augšupeja. Ap 1000. gadu mākslas uzplaukums Rietumeiropā bija vērojams lielākā vai mazākā mērā visur. Sākās tās jauna fāze. Mākslas literatūrā šī fāze, kas atbilst feodālisma visaugstākās attīstības posmam, nosaukta par romānikas perioda mākslu.
11. gs. tiek apzīmētas par romānikas mākslas agrīno, bet 12. gs. par tās brieduma posmu. Hronoloģiskie ietvari atsevišķām zemēm un apgabaliem tomēr nesaskan pilnīgi. Itālijā un Vācijā šis stils bija valdošai vēl krietnu laiku 13. gadsimtā; Francijas ziemeļrietumos turpretim 12. gadsimta otrajā pusē romānikas periodam jau sekoja gotikas periods. 11. un 12. gadsimts Rietumeiropā bija tas laiks, kad laicīgo un garīgo feodāļu vara kļuva visspēcīgākā un kad valdošajā pasaules uzskatā visur galvenais bija baznīcas un reliģijas princips. 11.-12. gadsimta sabiedrībā baznīcai bija ārkārtīgi izcils stāvoklis. Milzīgās bagātības pavēra tai tik plašas iespējas, ka mākslas pieminekļu radīšanā ar to varēja sacensties vienīgi paši stiprākie laicīgās mākslas pārstāvji. Galvenie pasūtītāji bija klosteri. Klosteru nozīme bija tik liela, ka romānikas posma mākslu, vismaz Francijā, Anglijā, Spānijā un Vācijā, var saukt galvenokārt par klosteru mākslu.
Galvenais mākslas veids romānikas posmā bija arhitektūra. Tās būvformas, it īpaši milzīgi daudzās plaknes, veicināja monumentālās glezniecības attīstību.
Tā kā feodālajā sabiedrībā baznīcai bija izcila loma un tā turēja savās rokās milzīgas bagātības, tad romānikas arhitektūra galvenokārt ir baznīcu arhitektūra. Baznīcu arhitektūras paņēmieni un formas ietekmēja arī laicīgo celtniecību.
Šā laika posma arhitektūras galvenais uzdevums bija radīt mūra celtni – parasti tā bija klostera baznīca. Galvenais ēkas tips bija bazilika. Taču salīdzinājumā ar agrākajiem posmiem šā laika bazilika plānojuma un kompozīcijas ziņā kļuva ievērojami komplicētāka. Viens no jauninājumiem bija otrs transepts un dievnama stipri palielināta austrumu daļa, kas bija paredzēta garīdzniecības vajadzībām. Apkārt apsīdai parasti tika ierīkota apeja, tā saucamais deambulatorijs, kas bija it kā sānu jomu turpinājums, pa kuru dievlūdzēji varēja apiet apkārt galvenajam altārim.
Šā laika posma arhitektūras galvenais uzdevums bija radīt mūra celtni – parasti tā bija klostera baznīca. Galvenais ēkas tips bija bazilika. Taču salīdzinājumā ar agrākajiem posmiem šā laika bazilika plānojuma un kompozīcijas ziņā kļuva ievērojami komplicētāka. Viens no jauninājumiem bija otrs transepts un dievnama stipri palielināta austrumu daļa, kas bija paredzēta garīdzniecības vajadzībām. Apkārt apsīdai parasti tika ierīkota apeja, tā saucamais deambulatorijs, kas bija it kā sānu jomu turpinājums, pa kuru dievlūdzēji varēja apiet apkārt galvenajam altārim. Daudzreiz šo deambulatoriju apņēma nelielu apsīdu – kapelu (apsidiolu) vainags. Nereti tādas pašas apsīdas bija piebūvētas arī transeptu austrumu pusē. Ļoti raksturīga romānikas stila dievnamiem ir skripta. Tā bija neliela, ar velvi pārsegta telpa, kas noderēja relikviju glabāšanai, kā arī apbedījumiem.
…
