Saistību tiesības kā tiesību kopums regulē saistību rašanos, izpildi un to izbeigšanos. Tātad saistību tiesības nosaka civiltiesisko attiecību saturu mantas sadales, dažādu pakalpojumu un citu tiesisku darījumu procesos, kas saistīti ar līgumu noslēgšanu, to izpildi, tiesisko nodrošinājumu un attiecīgām tiesiskām sekām. Jebkura tiesiska saistība ir jāizpilda, un to parasti dara, nododot lietu, veicot darbu, sniedzot pakalpojumu.
Noslēdzot jebkuru tiesisku darījumu jāņem vērā tā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma. Griba figurē kā psiholoģiska procesu kategorija, lai darījums stātos spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieks izteic savu gribu, bet tai saskaņā Civillikuma 1440.pantu jābūt skaidri izteiktai un jāveidojas brīvi, tas ir, bez maldības, viltus un spaidiem.
Referātā es analizēšu maldību kā gribas izteikuma sastāvdaļu, kad darījumi, kuri noslēgti izmantojot maldību ir spēkā neesoši vai gluži pretēji savu spēku nezaudē. Lai pēc iespējamas pilnvērtīgāk izpētīt maldības nozīmi darījumos savā darbā izmantoju Latvijas Republikas Civillikumu un profesora K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā sagatavotos Civillikuma komentārus Saistību tiesībās.
Maldība var rasties vai nu no tam, ka pavisam trūkst ziņu, vai ka ir tikai nepietiekošas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem – faktiska maldība – vai kādām tiesiskām normām – tiesiska maldība.
Maldība ir darījuma dalībnieka nepareizs, īstenībai neatbilstīgs priekšstats par darījumu ( līgumu) kopumā vai par atsevišķiem tā elementiem, par darījuma (līguma) priekšmetu, tā īpašībām, otra darījuma ( līguma) dalībnieka personu, pušu tiesībām un pienākumiem, termiņiem u.tml.
Faktiska maldība – ir nepareizs priekšstats par objektīvās īstenības faktiem, tādiem kā lietas īpašības, tās patiesā vērtība, cenu līmenis tirgū, darījuma izpildei nepieciešamais laiks un citi. Faktiska maldība darbības izdarītājām nekaitē, ja vien tā nav notikusi viņa neuzmanības dēļ.
“Maldība nekaitē” nozīmē, ka maldības dēļ nav jācieš tam, kas maldījies. Darījuma dalībnieks ir gribējis panākt vienu rezultātu, maldības dēļ veidojas viņa gribai neatbilstošs rezultāts. Tādam nevajadzētu iestāties, taču iespēja bieži atsaukties uz maldību varētu sagraut civiltiesisko attiecību stabilitāti. Vairumā darījumu ir riska elements, pušu ieceres ne vienmēr realizējas pilnībā. Tāpēc atsaukšanās uz maldību var dot rezultātu tikai tad, ja tā nav notikusi darījuma dalībnieka dēļ. Maldība jāpierāda tam, kas to atsaucas (1458.p.). Tas ir grūts uzdevums jo runa ir par faktiem, ko darījuma dalībnieks nezināja un nevarēja zināt, un notikumiem, ko nevarēja paredzēt. Bet teorētiski var paredzēt ļoti daudz. …
