Mantojuma jēdziens, atklāšanās un pieņemšana

Juridiskajā literatūrā ir ieteiktas dažādas, vairāk vai mazāk atšķirīgas mantojuma jēdziena definīcijas . 1937. gada Civillikums mantojuuma jēdzienu skaidro 382. pantā, tātad jau likuma formā, ko tādā gadījumā apzīmējam kā mantojuma jēdziena legālo definīciju un to, kamēr vien šāds likums ir spēkā, apstrīdēt nedrīkstam. Tā, lūk, saskaņā ar Civillikuma 382. pantu mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušajam vai par mirušu izsludināšanu piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves brīdī1.
Tagadējās tiesības, arī Civillikums, saprot mantošanas tiesības divējādi : stingri norobežotā nozīmē un plašākā nozīmē kā vienkāršu mantības likvidāciju (legatari). Kaut gan šāds dalījums atrada vietu arī romiešu tiesību sistēmā, tomēr tur tas asi norobežojās: mantinieks vienmēr bija mantojuma atstājēja personības turpinātājs. Tagadējās tiesībās runa iet galvenā kārtā tikai par mantības, ne personas pēctecību2.
Par mantojumu sauc kopību, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai mirušu izsludinātam piederējušas viņam patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. …