Marksisms un tā veidi
Marksismam kā filozofiskajai mācībai, pastāv vairāki veidi: klasiskais marksisms, kurš balstās tieši uz Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa teorijām, rietumu marksisms, kas ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu teorētiķus Rietumu un Centrālajā Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, salīdzinot tos ar Padomju Savienības, Federatīvās Dienvidslāvijas republikas un Ķīnas Tautas Republikas filozofiju.
Rietumu marksismam arī pastāv atsevišķas skolas kā, piemēram, Struktūras marksisms, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados., kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
Neo – Marksisms - skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neo – Marksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera ( Max Weber ) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.
Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pielietoja marksismu, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbībās, kas bieži izvērtās dramatiski atšķirīgas un konfliktējošas ar marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija reformistu rašanās, kuri centās pārliecināt, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvošās buržuāzijas ierobežošanu, un komunisms, kurš centās pārliecināt, ka pāreja uz sociālu sabiedrību ir iespējama tikai ar revolūcijas palīdzību, tā jāveic pret kapitālismu valstī. Reformistu tendence, vēlāk zināma kā sociālā demokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, šīs partijas Otrā Pasaules kara laikā izveidoja paši savas valdības, tas deva stimulu komunisma atbalstītājiem izveidot savas partijas. Pasaulē vēl joprojām ir valstis, kurās pastāv šāda tipa valdības, kā piemēram Angola , Kuba. Kā arī 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās šāda iekārta pastāvēja, tomēr šobrīd nepastāv šīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija. Marksistu politiskās partijas un kustības ir zaudējušas savu nozīmi un aktualitāti kopš Padomju Savienības pastāvēšanas beigām.
Ļeņins modificēja tradicionālo marksisma doktrīnu un pielāgoja to Krievijas apstākļiem, izveidoja tā saukto marksisma- ļeņinisma komunistiskās ideoloģijas pamatu.
Savā darbā pievērsīšos tikai marksisma ļeņinisma teorētiskajiem uzskatiem par valsti un tiesībam, īpaši esmu izdalījis arī viņu uzskatu analīzi par demokrātiju.
…