Eiropas Savienības vēsture meklējama Otrā pasaules kara laikā, kad brīvās Eiropas valstis saprata, ka ir nepieciešamība izveidot savienību, kura veicinātu izbeigt strīdus dalībvalstu starpā un izveidotu kopēju politiku dažādos valstiska mēroga jautājumos:
starptautiskajās attiecības;
robežu negrozāmība;
suverēno valstu neaizskaramība;
cilvēktiesību ievērošana;
nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzība.
Kā arī nekad vairs nepieļaut situāciju, kad tiek nogalināti tik daudz cilvēku un nodarīti lieli postījumi. Šādu domu pirmo reizi izteica Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans, uzstājoties ar runu 1950.gada 9.maijā. Šajā dienā katru gadu tiek svinēta kā Eiropas diena, šī diena uzskatāma par ES dzimšanas dienu.
Eiropas Savienība darbojas atbilstoši sekojošiem pamatlīgumiem: Māstrihtas līgums, Amsterdamas līgums, Nicas līgums. Līgumi ir viens no nozīmīgākajiem procesiem, kuri nodrošina ideju likumību. To mērķis ir regulēt vispārīgos principus, kas savukārt kalpo par pamatu tehnisku un specifisku normu ievērošanai. Eiropas integrācijas attīstības posmos līgumiem ir liela nozīme, Eiropas kopienas un pārējo līgumu izveide balstās uz 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, ar kuru izveidoja Eiropas Ekonomisko savienību un Eiropas Atomenerģijas apvienību.
1993. gada novembrī stājās spēkā līgums par Eiropas Savienību, kas tika parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā. Tas skaidri atspoguļoja dalībvalstu mērķi - būt ne tikai ekonomiskai kopienai, bet veicināt ciešāku sadarbību un izveidot Eiropas Savienību. …
