Kalkutas kanalizācijas sistēmā ar tās 515 kilometru garajām caurulēm tilpnēs un sūkņu stacijas vietām tik briesmīgi smird, ka kanālu strādnieki regulāri streiko. Pie tā esot vainojami trūdošie līķi, kurus piederīgie sviež kloākās, jo nevar atļauties malku to sadedzināšanai.
Kalkuta-pilsēta murgs. Smirdošs kaps, ka plaši atvērusies elle, kur nāvei nolemtu, izkāmējušu cilvēku masas cīnās par dažiem kvadrātmetriem dzīves telpas. Iestādes ir reģistrējušas vairākus tūkstošus graustu 15 miljonu cilvēku apdzīvotajā lielpilsēta.
Tie ir iespiedušies starp modernām augstceltnēm un tirdzniecības centriem, pēkšņi iznirstot kā rēgi aiz koptiem, tipveida māju rajoniem. Cieši līdzās atrodas greznas pilis un atkritumu izgāztuves, kurās mitinās nožēlojami stāvi. Virs bezgalīgajiem nabadzīgo ļaužu kvartāliem virmo nospiedoša puvuma smaka. Un tomēr tas, kam pieder kaut vai kāds nožēlojams mājoklis, var uzskatīt sevi par laimīgu, jo īstie nabagi mitinās uz gājēju ietvēm un satiksmes saliņām. Tur viņi dzīvo, guļ un nomirst. Uz mitriem mālainiem ceļiem, netīrās veikalu pasāžās gulšņā šie cilvēku vraki- izģinduši, izbadējušies, holēras vai malārijas pārņemti.
No pārpildītās atkritumu tvertnes atskan vārgas raudas. Jauna sieviete baltā sari brīdi ieklausās, tad aizsteidzas uz atkritumu kaudzi un izvelk no tās kailu zīdaini kaulu un ādas čupiņu, un saudzīgi paņem to rokās. Dažus metrus tālāk baltās drēbēs tērptas palīdzes atrod spokainu ģindeni, ar pergamentam līdzīgu ādu pāri spicajiem kauliem, cilvēka paliekas, kur, kā liekas, vēl mājo dzīvība. Kāpuri jau sāk atkailināt viņa miesu. Meitenes sari aiznes sirmgalvi uz ēnaino halli, pabaro, nomazgā nožēlojamo, mēsliem apaugušo ķermeni. Kāda veca sieviete no viņa brūcēm velk ārā tārpus.
-„Kā tu vari paciest manu smirdoņu?”, ar apjukušu izbrīnu vārgajā balsī čukst uz nāvi slimais.
-„Tas taču nav nekas, salīdzinot ar sāpēm, ko nākas ciest tev”, atbild viņa kopēja.…
