SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Darba ievadā autore izvirzījusi pētījuma jautājumu, proti, vai mediācija ir efektīvs civiltiesisko strīdu risināšanas veids. Pētījuma rezultātā autore secina, ka mediācija patiesi uzskatāma par efektīvu civiltiesisko konfliktu risināšanas paņēmienu, kas ir alternatīvs tiesvedībai, jo mediācijā, pusēm savstarpēji komunicējot, ir iespējams panākt vispusīgi izdevīgu situācijas risinājumu, kurā apmierinātas visu iesaistīto pušu intereses, kas tiesvedībā visbiežāk nav panākams, jo tiesa izskata lietu pamatojoties uz pušu juridiskajiem argumentiem nevis to patiesajām interesēm, kas bieži vien slēpjas aiz izvirzītajiem prasījumiem.
Pētījuma rezultātā darba autore izvirza sekojošus secinājumus un priekšlikumus:
1. Mediācijas tiesību institūts ir iespēja kā Latvijā nodrošināt ietvaru pilnvērtīgākai konfliktu risināšanai, tomēr jāatceras, ka mediācija nav universāls instruments, un, lai to sekmīgi pielietotu, katrā domstarpību gadījumā ir jāvērtē šī konflikta individuālie apstākļi.
2. Mediācijas galvenā vērtība no procesā iesaistīto personu viedokļa ir tiesības, savstarpēji vienojoties, noteikt tādu sarunu rezultātu, kas savā būtībā ir nevis kompromiss, kurā pusēm ir jāpiekāpjas un no kaut kā jāatsakās, bet gan iespēja apmierināt visu iesaistīto pušu intereses, kas līdzvērtīgā situācijā, izmantojot tiesvedību, nebūtu iespējams.
3. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu zvērinātam advokātam ir jāizmanto visi likumā paredzētie līdzekļi un metodes, aizstāvot juridisko palīdzību lūgušās personas tiesības un likumīgās intereses. Tādēļ mediācijas nozīme būtu nostiprināma, paredzot pienākumu advokātam izskaidrot klientiem mediācijas pielietošanas iespējas alternatīva risinājuma sasniegšanai vai mediācijas nepieciešamību, ja tas garantē konflikta acīmredzamu efektīvāku risinājuma iespējamību. Autore uzskata, ka pienākums informēt personu par iespēju vai nepieciešamību konflikta risināšanā izmantot mediāciju būtu uzliekams ne tikai tiesām, bet arī advokātiem.
…