Saturs
1. Problēmas raksturojums un aktualitāte……………...…3
2. Problēmu izraisošie un veicinošie faktori………………5
3. Problēmas ētiskie aspekti………………………………6
4. Problēmas risināšanas ceļi un secinājumi…………8
5. Izmantotā literatūra………………………10
III Problēmu ētiskie aspekti.
Medības ētikas jautājums ir ļoti svarīgs. Kā arī A. Vīlers ir teicis "medību ētika ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt, ja tā ir. Turpretī, ja tās nav, to redz tūlīt." Medniekiem ir sava ētika , kas atšķiras no vispār pieņemtajām normām. Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka tai ir gara attīstības vēsture, kā arī ar to, ka medību procesā jāsasniedz konkrēti mērķi. Viens no galvenajiem medību tikumiem ir mērenība. Īpaši neētiski ir sašaut tik daudz medījuma, ka to vairs nespēj izlietot. Medību morāle sākas jau ar ieroča un pareizās munīcijas izvēli. Pareiza ir medījuma šaušana pārliecīgā attālumā, kā arī šaušana tikai pa redzamu mērķi. Galvenā medību ētikas prasība - medījumu nošaut momentāli. Medniekam jāvingrina savas šaušanas prasmes, jābūt savaldīgam izdarot šāvienu. Katram šāvienam jābūt maksimāli rūpīgi notēmētam un šāviens jāizdara uz izelpas, lai būtu atslābums un roka nenotrīcētu. Medniekam ir jāzina, uz ko viņš šauj un kur tēmē, jo drīkst šaut tikai pa skaidri redzamu mērķi, tas ir rakstīts arī medību likumos, kaut arī tas šķiet pašsaprotami. Tomēr ir cilvēki, kas redz, ka kaut kas pakustās un domā, varbūt tas ir labs medījums un nedomājot medī, citreiz tas iznākums nav tas labākais, tādēļ šadu cilvēku dēļ, tas ir rakstīts likumos. Un tomēr arī vislabākajam šāvējam gadās nepietiekoši precīzi trāpījumi un medījums aiziet ievainots. Te arī mednieka ētika liek darīt visu iespējamo, lai sašauto medījumu atrastu un nomedītu. Nosodījumu saņem tie mednieki, kas nepalīdz meklēt medījumu, kuru paši sašāvuši. Ja nošauts ir dižmedījums, tad šāvējam pašam ir jāizņem medījumam iekšas. Lai izvairītos no dzīvnieku ievainošanas, par nepieņemamu tiek uzskatīts šāviens medijumam no aizmugures, arī intervējot savu tēti, kā pirmo medību ētikas normu viņš minēja, ka nav pieņemami sašaut medījuma kājas vai aizmuguri. Kā arī viņš ar saviem medību kolektīva biedriem to ievēro. Tomērir gadījumi, kad jābrauc palīdzēt atrast sašautais dzīvnieks, ne tāpēc, ka mednieks neievēro ētikas normas, bet tāpēc, ka nepiekopj šaušanas prasmes.
Īsts mednieks nešauj migā guļošu zaķi; putnu, kas nelido; sivēnmāti, kurai ir sivēni; alneni vai briedeni, kurai ir teļš. Dižmedījums tradicionāli tiek piešķirts tam, kurš pirmais devis nāvīgo šāvienu, bet sīkmedījums- tam, kas to šāvis pēdējais. Ja medību vadītājs apsveic veiksmīgo mednieku notikuma vietā, viņš nostājas medījumam vienā pusē, šāvējs- otrā. Godinājuma zariņu pasniedz virs medījuma galvas vai uz medījuma dunča, vai uz cepures. Zariņu saņem ar atsegtu galvu un piestiprina cepurei kreisajā pusē. Ja mednieki un dzinēji pēc masta sapulcējas vienkopus, zariņu pasniedz ierindas priekšā.
