Medicīniskā parazitoloģija ir zinātne, kas pēta parazītus, to bioloģiskās attīstības ciklus, izplatību un tās atkarību no dažādiem ārējās vides faktoriem, kā arī parazītisma daudzveidīgās izpausmes, parazīta un tā saimnieka mijiedarbību. Īpaša loma dažādu sugu īpatņu savstarpējās attiecībās ir parazītismam. Parazītisms ir viena no kopdzīves formām, kad viens organisms – parazīts dzīvo uz otra organisma – saimnieka rēķina.
Parazitoloģijas galvenais uzdevums ir parazītu apkarošanas principu un metožu izstrādāšana, kā arī parazītu ierosināto slimību ārstēšana un profilakse.
Atbilstoši lielākajām parazītisko organismu sistemātiskajām grupām parazitoloģiju iedala protozooloģijā (pētī parazītiskos vienšūņus), arahnoentomoloģijā (pētī ērces un kukaiņus) un helmintoloģijā (pētī parazītiskos tārpus jeb helmintus). Pēc parazītu saimniekorganisma parazitoloģiju iedala medicīniskajā, veterinārajā un agronomiskajā parazitoloģijā.
Parazītus iedala īstos un neīstos.
• Īstie parazīti - tie ir organismi, kuriem parazītiskais dzīves veids ir obligāts izdzīvošanai.
• Neīstie parazīti – tie ir organismi, kas spējīgi kādu laiku saglabāt dzīvotspēju, nejauši nonākot citā organismā.
Atbilstoši dzīves vietai tos iedala 2 grupās:
• pagaidu parazītos - tikai daļu no savas dzīves pavada uz saimnieka ķermeņa, galvenokārt barošanās laikā. Pie tam barošanās ilgums un saistība ar saimnieku var būt dažāda (piemēram, ērces, odi, moskīti, blusas).
• pastāvīgos parazītos - iedalās 2 kategorijās:
1) fakultatīvi pastāvīgos - pavada uz sava saimnieka kādu dzīves cikla noteiktu stadiju, bet pārējā laikā dzīvo brīvi.
2) īstos jeb obligāti pastāvīgos - nepārtraukti dzīvo saimnieka organismā vai uz tā ķermeņa, piemēram, utis, trihinellas, spalīši, cērmes u.c.…