4. SECINĀJUMI
Izskatot visus lietai atbilstošos likumus (vismaz tos, kurus biju kompetenta sasaistīt ar lietu), apskatot pašu tiesas procesu un izvirzīto apsūdzību hronoloģiju, secinu, ka Latvijas tiesā nereti valda nesakārtotība – gluži kā “Ir” rakstā par jukām maksātnespējas administrācijā, kurš arī ir šī procesa pamats.
Manuprāt, likumdošana, kas sedz vārda brīvības aizstāvību, žurnālista un medija tiesības un pienākumus (pienākumu, protams, ir vairāk kā tiesību), lielākais mīnuss ir šie mazie “bet, vārda brīvība tiek ierobežota, ja...”, kuri pavada katru, kā es dēvēju, “utopisko” brīvības likuma pantu, arī parāda īsto situāciju – demokrātija līdz galam nekad nebūs demokrātiska jo vienmēr būs kāds “bet”.
Ne velti komunikācijas, politikas un vēstures eksperti pietiekami bieži piemin veco labo teicienu – mana brīvība beidzas tur, kur sākas cita tiesības. Neviens indivīds nekad nebūs pilnībā brīvs savā izteiktajā vārdā, pat ne demokrātiskā valsts iestādē. Par to, vai tas ir labi, vai slikti, spriest es nevaru. Bet, atskatoties uz konkrēto gadījumu, kad medijam centās aizvērt muti ir pietiekami spilgts pierādījums tam.
Paša Māra Sprūda skaidrojumi par to, kāpēc un kur raksta saturā viņš saskatījis savas personas aizskaršanu un žurnālistu nelikumīgu rīcību, neviens tā arī nav saņēmis. Sprūds vienkārši uzskata, ka viņš ticis aizskarts. Varbūt viņš cerēja, ka iepriekš izskatītie tiesas procesi, kuri bijuši līdzīgi, šoreiz būs attiecināmi uz viņu? Ka robs tiesu praksē un skaidrībā kā likuma izdevējiem, tā izpratējiem nostrādās mantiski par labu?
Protams, nedrīkst aizmirst cilvēcisko faktoru – neviens taču negribētu, ka viņa vadītās institūcijas darbā atklātas un publiskotas sliktas lietas. Bet, vai savu iegribu un maldinošās reputācijas saglabāšana valstiskā līmenī nav problēmu slēpšana? Vai par to jāmaksā tiem, kuri to paziņo sabiedrībai? Es uzskatu, ka nē.
…