Ar sabiedrības attīstību un ražošanas koncentrēšanos lielākos uzņēmumos situācija sāka mainīties. Vienā pusē koncentrējās tie, kuriem nebija ražošanas līdzekļi un kuri pārdeva savu darbaspēku, otrā tie, kuriem piederēja ražošanas līdzekļi, un viņi varēja piesaistīt darbaspēku, ko vajadzēja organizēt un vadīt. Ar ražošanas apjoma pieaugumu īpašniekam nācās pakāpeniski atbrīvot sevi no dažu funkciju pildīšanas. Lielās akciju sabiedrībās liela daļa īpašnieku vispār nenodarbojas ar uzņēmējdarbību, to viņu vietā dara īpašnieku pārstāvji.
Jēdzienu „menedžments” mūsdienās lieto vairākās nozīmēs:
1.Kā organizācijas saimniecisku vadīšanu brīva tirgus apstākļos, nepieciešamību pieņemt lēmumus un meklēt attīstības ceļus dažādos gan paredzamos, gan neparedzamos apstākļos.
2.Kā relatīvi patstāvīgu dažādu pasākumu un norišu vadīšanu. Pie šādiem pasākumiem un norisēm var pieskaitīt sporta pasākumu, koncertu, sacensību u.c. organizēšanu un vadīšanu.
3.Kā īpašu cilvēku grupu darbību, kas saistīta ar organizācijas pārvaldi un vadīšanu.
4.Kā mācību priekšmetu, ko Džozefs Vartons sāka pasniegt jau 1884. gadā kādā ASV koledžā.
5.Kā zinātnisko atziņu un praktiskās pieredzes kopumu vadīšanā un pārvaldē. Menedžmentam ir starpdisciplinārs raksturs, kas apkopo ekonomikas, politikas, socioloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas, organizācijas, jurisprudences u.c. zinātņu atziņas un pielieto organizāciju vadīšanā un pārvaldē.1
Savukārt V.Praude un J.Beļčikovs menedžmentu definē, kā darbību kompleksu, ieskaitot plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, motivēšanu un kontroli, kas ir vērsts uz organizācijas darbinieku, finansu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācija mērķus sasniegtu ar augstāku efektivitāti.2
Diezgan līdzīgu definīciju piedāvā autoru kolektīvs V.Praude, N. Ivanovs un A. Pavloviča. Viņi menedžmentu definē kā mākslu, kas ir balstīta uz noteiktiem principiem un darbībām:
1.Plānošana;
2.Organizēšana;
3.Motivēšana;
4.Kontrole.3
1.Cilvēcisko attiecību skola.
2.1. Cilvēku uzvedības teorijas.
Menedžmentā uzvedību uzskata par līdzekli, lai menedžeris, izmantojot cilvēku attiecības un motivāciju, varētu ietekmēt darbinieku nolūkā sasniegt organizācijas mērķus.
Pētījumi šajā jomā ir cieši saistīti ar socioloģiju, psiholoģiju un antropoloģiju. Zinātnieki efektivitātes paaugstināšanai meklēja pieeju cilvēku individuālās vai grupas uzvedības motivēšanai. Līdz ar to cilvēku uzvedības teorijas ietvaros veidojās divi virzieni:
1.Savstarpējo attiecību skola;
2.Motivēšanas teorijas.
2.1. Savstarpējo attiecību skola.
Savstarpējo attiecību skolas pētījumu objekts ir cilvēku uzvedība grupās. Šajā jomā ar saviem darbiem un eksperimentiem visvairāk ir izcēlušies Hugo Minsterbergs; Mari Parkers Follets; Vilfredo Pareto; Georgs Eltons Meijo; Česters Bernards.
Hugo Minsterbergs ir pazīstams kā „Industriālās psiholoģijas” tēvs. Savā ievērojamākajā grāmatā „Psihology and Industrial Efficency” (Bostona, 1913. gads) par pamatmērķi viņš izvirza:
1.Veidu, kā izvēlēties darbiniekus, kuru garīgās spējas vislabāk sekmētu darba izpildi;
2.Pie kādiem psiholoģiskiem noteikumiem ir panākama maksimāla kvalitatīvas produkcijas izlaide atkarībā no katra darbinieka darba;
3.Kā bizness var ietekmēt strādniekus, lai iegūtu vislabākos rezultātus.
Mari Parkers Follets visu mūžu nodarbojās ar problēmu par uzvedības nozīmi organizācijās un uzskatīja, ka menedžeris ir atbildīgs par strādnieku darbības motivēšanu, lai tie uztvertu organizācijas mērķus kā savējos, bet nevis vienkārši izpildītu pavēles.
Vilfredo Pareto ir franču-itāliešu zinātnieks, kuru uzskata par devīzes „organizācija ir sociālo attiecību sistēma” tēvu.
E.Meijo, veicot eksperimentu ar firmas „Western Electric” rūpnīcu strādnieku grupām Hotornā, secināja, ka strādnieku darba efektivitāte pamatos ir ļoti atkarīga ne tikai no darba apstākļiem, bet arī no psiholoģiskā un sociālā klimata kolektīvā.4
E.Meijo „cilvēcisko attiecību” teorija
Pagājušā gadsimta 30 gados vadības socioloģijā ienāk jauns virziens – doktrīna „Cilvēcisko attiecību menedžments”. Cilvēcisko attiecību menedžments, kura pamatā ir uzticēšanās, konsultācijas un darbinieku iesaistīšana pārvaldes lēmumu pieņemšanā tiek izmantots darbinieka jūtīgums pret vadītāja un darba kolēģu atzinību, vai otrādi, nosodījumu. Šī virziena pamatlicējs ir Austrālijas izcelsmes amerikāņu sociologs un psihologs, organizācijas uzvedības un ražošanas organizāciju vadības problēmu pētnieks Eltons Meijo (1880 – 1949).…
