Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod savam ormanim.
Mēnestiņis nakti brauca,
Mani ņēma ormanīti.
Mēnestiņis man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti,
Latviešu folklorā mēness sastopams ne tikai kā debess spīdeklis, tam ir arī divējāda funkcijā: kā reāla debess parādība un kā mītiska būtne.
Etimoloģiski šis vārds saistīts ar citām indoeiropiešu valodām. Vispirms jau ar baltu tautām: senprūšu menins, lietuviešu mėnuo (mėnulis); turklāt ar tām šis vārds attiecināts gan uz debess spīdekli, gan uz laika skaitīšanas vienību. Gluži tāpat kā indoeiropiešu mēnōt, ģen. mēneses. Tautasdziesmās Mēness sastopams ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu kārtā: Mēnestiņa, Mēnesīte, Mēnesnīca. Pastāv uzskats, ka tam ir galvenokārt formāls pamats - tautasdziesmu formas un metrikas prasības, kā arī dialektu īpatnības, bet ne priekšstats par Mēnesi kā sieviešu dzimuma pārstāvi.…