Kā cēlies Mēness?
Kādreiz Velns bijis briesmīgi izslāpis; piegājis pie dīķa un bridis iekšā. Dīķī ūdens bijis Velnam līdz ceļiem, padzerties nevar. Aiz krūma dīķa malā sēdējis malkas cirtējs un ēdis brokastis. Kaņepju ciba bijusi tukša, un malkas cirtējs smēlis ar cibu ūdeni no dīķa un dzēris. Velns prasījis malkas cirtējam trauku ar ko padzerties. Malkas cirtējs bija ar mieru cibu dot, bet vispirms lai Velns pieder pilnu cibu ar naudu. Velns tūdaļ pagrābis no ķešas pilnu sauju naudas, un ciba bijusi pilna. Naudu malkas cirtējs iebēris kulītē un gaidījis, ka Velns padzēries cibu atdos. Saulīte jau gājusi zemē, bet Velns vienmēr vēl dzēris. Malkas cirtējs nevarējis sagaidīt, kad Velns padzersies un atdos cibu,- tas gājis mājās. Velns vienmēr vēl dzēris un smēlis no dīķa ar cibu ūdeni, kamēr dīķis tukšs. Cibai malas nodilušas, palicis tikai dibens.
Cibas dibenu Velns uzsviedis gaisā. Tas visādi gaisā grozījies, bet zemē nekritis. Tā cibas vāks palicis gaisā un vēl tagad visādi grozoties, ka dažreiz redzot visu dibenu apaļu, bet dažreiz tikai kādu maliņu.
Cilvēki cibas dibenu nosaukuši par Mēnesi- Kad Velns prasījis malkas cirtējam dzeramtrauku, tas nezinājis, kas tas ir par trauku, un sācis brēkt savā valodā. Velna tēvu, tēvu valoda līdzinoties āža brēkšanai. Nezinādams cibas nosaukumu, Velns steigā iebrēcies „Mē-ē!”. Tad ar roku mājis malkas cirtējam un kliedzis „Nes!”
Tā izcēlies arī nosaukums: „Mē-e-nes”.
…
