IEVADS
Jau no pašiem pirmsākumiem cilvēku dzīve un labklājība, līdz pat mūsdienām ir tieši vai pastarpināti atkarīga no dabas resursu izmantošanas. Dabas mantojums ļāvis šeit izdzīvot un nostiprināt saimniecisko darbību paaudžu paaudzēm iedzīvotāju.
Mežs kā neatsverama dabas sastāvdaļa un kā nozīmīgs dabas resurss Latvijai un tās iedzīvotājiem ir bijis svarīgs visā pastāvēšanas vēsturē. Mūsdienās šī resursu nozīme arvien vairāk izpaudusies ar meža izmantošanas vai apsaimniekošanas intensitātes pieaugumu.
Ar mežu saprotot kā ekosistēmu visās tā attīstības stadijās, kurā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības. Ar meža zemi saprotot zemi uz kuras ir mežs, zemi zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī meža ietilpstošos klajumus, purvus un lauces. Pētījuma kontekstā meža izmantošanu tiek izprasta kā koku, meža nekoksnes materiālo vērtību, kā arī zemes dzīļu izmantošana.
Mežs ir būtiska ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļa, no kuras daudzajām funkcijām kopējā ekoloģiskajā sistēmā cilvēkam vissvarīgākā ir - skābekļa nodrošināšana. Bez skābekļa uz zemes nav iespējama dzīvība, savukārt bez meža, kokiem, nav skābekļa, līdz ar to ir svarīgi nodrošināt, lai meža platības strauji nesamazinātos. Meža īpašniekam savukārt lielākoties meža primāro vērtību sastāda no tā iegūstamo kokmateriālu un citu mežmateriālu vērtība, kuru realizējot, īpašnieks var uzlabot savu finansiālo stāvokli.
Latvijas mežus pārsvarā veido skuju koki. Vietām vērojamu daļu aizņem arī pārējās sugas. Latvijā visvairāk veido audzes, kurās valdošā koku suga ir skuju koki, tomēr vērojams lielāks lapu koku audžu īpatsvars ar pārstāvētajām sugām – bērzu, baltalksni, apsi. Šāds sugu sastāvs pārējos mežos skaidrojams ar to, ka šos mežus visai bieži veido audzes, kas izveidojušās, lauksaimniecības zemēm aizaugot ar lapu kokiem.
Ja pieskaramies īpašumtiesībām, tad sevišķi īpašuma tiesību aprobežojumi tiek noteikti gadījumos, kad īpašuma tiesību objekti ir ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļas – zeme, zemes dzīles, meži, ūdeņi, fauna. Cilvēks pats ir neatņemami saistīts ar ekoloģisko sistēmu, līdz ar to cilvēka un sabiedrības dzīvei un attīstībai nepieciešams, lai ekoloģiskā sistēma būtu vesela, pilnvērtīgi funkcionējoša, kas iespējams tikai tad, ja veseli un pilnvērtīgi funkcionējoši ir visi tās atsevišķie elementi.
Atkarībā no meža statusa, tas tiek iedalīts aizsargājamos mežos, saudzējamos mežos, aizsargjoslu mežos un īpaši aizsargājamos meža iecirkņos. Šādu mežu apsaimniekošanai tiek noteikti papildus ierobežojumi Šādu mežu apsaimniekošanai tiek noteikti papildus ierobežojumi. Mežu, uz kuru neattiecas neviens no iepriekš minētajiem īpašajiem statusiem, sauc par saimniecisko mežu.
Darbs tiek likts akcents uz mežiem kā dabas resursu, kura aizsardzība ir svarīga valsts ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā. Pievērsta uzmanība mežu likumdošanai un tā tiesiskajai aizsardzībai.
…
