SECINĀJUMI
Teorētiskajā daļā analizētā literatūra par mīlestības aspektiem un to veidiem ļāva ielūkoties, cik tomēr šī parādība, kas izriet no cilvēku prāta ir sarežģīta un noslēpumu tīta. Daudziem cilvēkiem ir ļoti maldīgs priekšstats par mīlestības būtību: pastāv uzskats, ja cilvēks ir mīlēts, tad viņš arī cienīts un godināts. Mēs nevaram apzīmēt katru jūtas izpausmi par mīlestību: mīlestība ir tikpat neatkarīga kā vējš. Cilvēku var mīlēt, bet necienīt un negodināt, piemēram, mātes mīlestība, kas ir pārāka par visām citām mīlestības veidiem ar savu stiprumu un ilgumu. Taču, dēls vai meita, var izaugt par sliktiem cilvēkiem, māte to var ļoti labi apzināties, kas par cilvēkiem ir viņu bērni. Viņa var tos necienīt dēļ slinkuma un dusmoties par viņu melošanu, taču iekšējā mīlestība – mātes mīlestība tā būs nelokāma: viņa mīlēs savu bērnu neskatoties ne uz kādiem negatīviem aspektiem, kas izriet no bērnu dzīves. Bet, vai tik tiešām mēs varam tik droši apgalvot, ka visas mātes mīl savus bērnus? Vai mēs varam saukt to par mīlestību, kad jaundzimušos izmet no mājas kā tādu nevajadzīgu dzīvnieku vai vecu mantu? Vai tādas sievietes ir spējīgas mīlēt? Kādas šeit var būt jūtas, šīs sievietes nevar pat pielīdzināt pie dzīvniekiem, jo dzīvnieki nemēdz pamest savus jaundzimušos. Tas pats tiek attiecināms uz tēva mīlestību, kas tā ir par mīlestību, ja viņa dēls vai meita nespēj sasniegt tēva lolotus sapņus, saņem no viņa puses nosodījumu un apvainojumu. Bērni tiek mīlēti, kad viņiem veicās, savukārt, kad viņu mērķi un dzīves uztvere nesakrīt ar tēva priekšstatiem par dzīvi: tiek aprunāti un nicināti.
Mīlestība sastāv no daudziem līmeņiem, tās ir neskaitāmas trepītes un līmeņi. Viens cilvēks spēj mīlēt tikai pirmajā līmenī, savukārt cits cilvēks savā mīlā spēj sasniegt Everesta apogeju. Mēs nevaram vienādi mīlēt savu dēlu vai meitu/ savu tēvu vai māti. Cilvēks, pats to nemanot visu laiku balansē, pieslīpē vai ierobežo savas mīlas devu pret saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem. Darba gaitā tika atzīmētas, ka mīlēt var ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus vai arī kādu noteiktu priekšmetu vai lietu. Šī mīlestība ir vienpusēja, kaķis vai suns, nespēj cilvēkam sniegt jūtas vārdā mīlestība. Dzīvnieki spēj būt uzticīgi, „mīļi”, bet viņi nespēj mīlēt, taču daudziem cilvēkiem tas ir pilnīgi vienalga. Viņiem ir vieglāk dzīvot, ja viņi dzīvnieku pieķeršanā redz kaut ko vairāk, to uzvedībai piešķirot savu iedomātu „nereālistiskās” mīlestības plūsmu. Šī „nereālistiskā” domāšana dod viņiem iespēju justies mīlētiem un vajadzīgiem. Cilvēks ir sociālā būtne, tāpēc viņam ir svarīgi piederēt kādai grupai, piederēt kādam cilvēkam: ja cilvēks ir kādam vajadzīgs, tad viņš arī tiek mīlēts. Tas ir ļoti diskutabls un nepastāvīgs jautājums, taču dažreiz labāk dzīvot izdomātā mīlestībā, nekā dzīvot bez mīlestības.
…
