Latviešu tauta pamatoti var lepoties ar savu lielo darba mīlestību, izturību, spējām piemēroties apstākļiem, augstu morālisku apziņu, lirisku noskaņu un praktisku pieeju reālās dzīves problēmām. Jau vissenākie vēstures avoti, arheoloģiskās liecības un latvju tautas gara mantas liecina, ka latvieši vajadzības gadījumā spēja arī sevi aizstāvēt, karot un iedvest bailes un respektu pretiniekos. Senajās skandināvu sāgās, vācu viduslaiku hronikās un seno ceļotāju piezīmēs ir daudz liecību par latviešu senču lielo varonību bieži sadursmēs ar skaitliski un tehniski daudzkārt pārāku pretinieku.
Vēsture liecina, ka pastāv tikai tās tautas, kurām ir spēcīga griba dzīvot, nacionālā un vienotības apziņa un kas grib un spēj aizsargāt sevi un savu zemi.
Laikā no 1918.—1920. gadam Latvija kļuva neatkarīga valsts, un latviešu tauta pirmo reizi jaunākajos laikos kļuva noteicēja un lēmēja savā zemē galvenokārt pateicoties Latvijas nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kam pievienojās spēja veikli izmantot starptautisko situāciju. Ja nebūtu Latvijas nacionālās armijas, Latvija būtu pazaudējusi savu neatkarību jau pašos pirmajos valsts pastāvēšanas gados. Kara laikā latviešu strēlnieki un vēlāk nacionālās armijas karavīri radīja respektu pret latviešiem kā karavīriem starptautiskajā skatījumā par ko liecina liels skaits angļu, franču, vācu, amerikāņu un krievu avotu.
Pat potenciālo latviešu ienaidnieku hronikās dzirdama un vērojama apbrīna par latviešu varoņdarbiem, kā to liecina atsevišķu epizodu apraksti: beverīnieša Roboama drosme 1208. gadā, Dotēs un Paika varonība 1211.gadā, letgaļu karavadoņa Rūsiņa darbība 1212. gadā. hronika cildina no saviem ļaudīm atgrieztā letgaļu karavīra Veķa, Roboama brāļa, varonīgo un ilgstošo cīņu 1218. gadā, vienam pret deviņiem krievu karavīriem, kamēr viņš beidzot saļimis pēc dūriena mugurā. Cildināti arī latgaļu valdnieki Meluķis un Vargribis sakarā ar viņu iebrukumu krievu zemēs 1219. gadā. …
