Secinājumi
Pētnieciskā darba laikā tika secināts:
1. Izpētot Žana Kokto biogrāfiju, secināju, ka Kokto piesaistīja idejas par nāvi jau kopš bērnības, kas saistīts ar agro tēva nāvi, vēlāk arī tuva drauga nāvi, tāpēc arī viņš ir vēlējies savās filmās parādīt dzīvības un nāves attiecības par radīšanas aktu. Kur nākot kam jaunam, vecais mirst, tāpat arī radot ko jaunu, pēc kāda laika radītājs mirst, un tikai tad novērtē viņa sniegumus pasaulei. Tas viss ir kā cikls jeb aplis, kuram nav gala, līdz neatradīsies, kāds, kas to var izmainīt, piemēram, kā notika „Orfejā”, kad Nāve izmainīja cilvēku likteņus, pati ciešot sodu par to. Vienmēr atrodas, kāds kam ir jācieš, neizbēgot no šī apļa. Tas, ka dzīvē to nevar izmainīt, jo liela daļa cilvēku ir savtīgi, un nevēl citiem veiksmi.
2. Radot ko jaunu, cilvēki gaida atziņas, paslavējumus, bet tā nenotiek, jo reālajā dzīvē ir pieņemts visu uzreiz kritizēt nevis novērtēt. Bet kad radītājs jau ir aizsaulē, tad liela daļa sāk pieņemt viņa nopelnus, jo to vienkārši nevar izskaidrot, cilvēki citus novērtē tikai tad kad viņi ir miruši. Tāpat bija „Dzejnieka asinīs”, kad pēc radītāja nāves cilvēki applaudēja un slavēja.
3. Analizējot dzīvības un nāves attiecības mītos un filmās, nācās domāt filozofiski. Tas ir sarežģīti, bet aizraujoši vienlaicīgi. Jo ikdienā cilvēki daudz nepēta par nāves un dzīvības attiecībām, kā to bija darījis Kokto. Protams, labāk to parādīja grieķu mīti, ko tieši Kokto vēlējās pateikt. Pastāv daudz režisoru ar interesantām filmām, taču šīs filmas skatītājiem nedod lielu morāli, bet Kokto no viņiem atšķīrās ar to, ka izmantoja daļu grieķu mītu savās filmās un sniedza skatītājiem to, ko pats juta un uzskatīja par pareizu.
Darba mērķis bija izpētīt, kāpēc un ko Kokto ir vēlējies pateikt ar šīm filmām skatītājiem. Var secināt, to, ka viņš ir vēlējies šajās filmās parādīt savas emocijas, ko viņš ir jutis. Šī triloģija ir kā pats Kokto, kur viņš parāda savu dvēseli skatītājiem.
…
