Mode var tikt uzskatīta par mākslas veidu, kas izmanto kultūras materiālus dabisko ķermeņu pārveidošanai. Mode ietver sevī sociālo statusu, dzimumu un arī pievilcību. Ķermeņa dekorēšana (pīrsings, tetovēšana, rētošana, zobu metāliskošana un pēdu iesiešana) ir dabiskā ķermeņa pārveidošana. Apģērbies cilvēks taču izskatās vairāk iekārojams nekā būdams kails. Un tas nav tikai tāpēc, ka apģērbs piesedz ķermeņa defektus. Arī tāpēc, ka apģērbs un mode spēj maldināt informāciju par konkrēto cilvēku (un šī maldināšana vajadzīga mums ir tikai pozitīvā virzienā).
Apģērbs, protams, tiek valkāts jau no aizvēsturiskiem laikiem. Bērēs, kas notikušas 25 tūkstošu gadu atpakaļ Krievijā, mirušie tikti ievīstīti dzels lūgšanu krellēs. Skatoties pēc ķermeņu novietojuma, tiek uzskatīts, ka šīs krelles kādreiz dekorējušas cepures un citus apģērba gabalus. Bet dzīvnieku zobus kā rotāšanās elementu lietoja jau 40 tūkstošus gadu atpakaļ.
1920-jos modes dizaineris Pauls Poirē radīja slaveno “meitēna” stilu. Meitenes meta pie malas ciešās korsetes un vilka īsus svārciņus un kleitas, kas atklāja kājas un rokas. Šim stila bija daudz kopīga ar franču prostitūtas izskatu, ko Pirmā Pasaules kara laikā radīja kompānija, kas šuva apģērbus amerikāņu kareivjiem. Šajā laikā valdīja liels apzinīgums pār savu ķermeni (tāpat tika vēroti arī apkārtējie). Meiteņu mati bija īsi (parasti “boba” griezums) un viņas lietoja vairāk kosmētikas nekā jelkad iepriekš.
No trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem ideālu sievieti un viņas modi veidoja filmu industrija. Ideāla sieviešu figūra uzsvēra krūtis, kājas un proporcijas, kādas bija Merilinai Monro. Mediji (mērķējot uz melnajām sievietēm) sāka cildināt gaišas ādas priekšrocības. Šī bija Merilinas ēra un viņa arī diktēja skaistuma standartus. Modē bija sievišķīgas figūras ar lielām krūtīm. Un tieši šajā laikā (1959) arī parādījās pirmā Bārbija – viņai bija garas kājas, lielas krūtis, tievs viduklis, toties gandrīz nebija gurnu. Sāka parādīties pirmās zāles, kas mazina apetīti un sola strauju svara zudumu.
…
